Divas sfinkas

— Es redzēju briesmoni, kurš apstāj cilvēku, kad tas iedrošinās bezbailīgi ielūkoties neaptverami plašajās nezināmžģās sfērās. Tev, par laimi, vēl nav priekšstata par to bezdibeni, kura malā bieži vien izmisīgi cīnās cilvēka dvēsele, kad to nomācis bezspēks un niecīguma apziņa bezgalības priekšā. Iemalko šo dzērienu, tas tevi stiprinās, un tad — šķiramies! Man vēl jāstrādā.

Rameri paņēma kausu un iztukšoja to. Pateicies Amenhotepam, viņš jau grasījās atvadīties, kad mags, pastiepis viņam roku, teica:

— Lūdzu, nevienam nestāsti, ka mani pazīsti. Lai izskaidrotu savu ciemošanos Asgartas pilī, saki, ka esmu tev pasūtījis dievietes Hēbes statuju. Es to patiešām pasūtu. Par modeli tev varētu noderēt Erikso.

Rameri atgriezās mājās nomākts. Viņš vienmēr bya jutis pietāti Amenhotepa zināšanu priekšā, bet tagad šī bijāšana robežojās ar bailēm, un nu viņš sāka saprast Erikso. Vai tikai meitenei nav gadījies izbaudīt šā neparastā cilvēka dusmas, ja jau viņa magu tik ļoti ienīda, ka baidījās kā no viņa draudzības, tā ienaida?

VI

Bija pagājušas divas nedēļas vai mazliet vairāk kopš tā brīža, kad Rameri redzēja savu labvēli. Viņš tagad veidoja Hēbes statuju, un Erikso bija ļoti apmierināta, ka varēja pozēt.

Ik dienas tēlnieks dzirdēja runājam par Asgartu. Viņš esot apmeklējis prokonsulu un dažas citas augsti stāvošas personas un ne reizi vien aicinājis šos cilvēkus pie sevis. Pilsētā runāja vienīgi par Asgartas rīkotajām viesībām, par viņa pils greznību, par dejotāju un dziedātājas brīnumaino skaistumu un, visbeidzot, par paša prinča dīvainībām. Viņš katru dienu dodoties izjādē uz balta ziloņa, kura kaklu greznojot kaklarota, bet snuķi — milzum dārgas aproces. Pats viņš sēžot nelielā baltā teltī dzīvnieka mugurā un neesot redzams.

Galls dega ziņkārē un karsti vēlējās iekļūt uzaicināto pulkā, taču apstākļi allaž sakrita tik nelabvēlīgi, ka neļāva viņam satikties ar indieti.

Bet kādudien viņš atgriezās mājās ļoti apmierināts un pastāstīja, ka ticies ar Asgartu pie prokon- sula Abi iepazīstināti, un princis izturējies pret viņu neparasti uzmanīgi.

Nākamajā dienā Galla pils priekšā apstājās Asgar- tas nestuves. Taču legāta nebija mājās — viņš ar visu ģimeni bija devies noskatīties sacensības. Princis atstāja Gailam uz rakstīšanai paredzētas plāksnītes ziņu, ka uzaicina viņu kopā ar cēlo dzīvesbiedri uz lieliem svētkiem, kas tiks rīkoti pēc dažām dienām.

Satracināts par tādu neveiksmi, legāts jau nākamajā dienā devās pie Asgartas un saņēma ielūgumu uz svētkiem arī Lēlijai, Erikso un Rameri, par kuru likteņgaitām princis jau bija dzirdējis.

Dāmas aktīvi pievērsās savām tualetēm, vienīgi Lēlija kategoriski atteicās doties uz svinībām.

Valērija kā parasti augstsirdīgi piedāvāja Erikso dārgus audumus un savu šuvēju pakalpojumus. Pēkšņi pašā svētku priekšvakarā kāds svešinieks atnesa uz legāta namu lielu pītu grozu, kas bija izrotāts ziediem un lentēm un paredzēts Erikso.

Aleksandrijas bagāto jaunekļu vidū meitenei bija tik daudz pielūdzēju, ka bīītu visai grūti uzzināt, kurš ir noslēpumainais dāvinātājs. Sākumā Rameri domāja, ka tas ir pats Galls, taču patricieša patiesais izbrīns lika atzīt, ka viņš ir maldījies. Groza neparasti bagātais saturs pateica viņam priekšā citu vārdu.

Priecīga, mirdzošām acīm Erikso izņēma no groza greznu tērpu, kas bija darināts no sudrabā izšūta auduma, un vieglu caurspīdīgu apmetni ar pērļu apdari, tad kaklarotu, jostu, diadēmu, vairākas agra- fes un rokassprādzi. Viss bija bagātīgi rotāts ar briljantiem, pērlēm un smaragdiem. Dāvinājuma vērtība bija tik liela, ka klātesošie pārsteigti saskatījās. Nelielā groziņā uz zīda spilventiņa atradās no baltiem ziediem vīts vainadziņš. Ziedi atgādināja lilijas, taču to ziedkausiņi izstaroja zilganu gaismu. Šī ziedu vītne Rameri visu izskaidroja.

Šādus ziedus tēlnieks bija redzējis Amenhotepa perlamutra istabā. Tātad viņš ir atsūtījis Erikso tik karalisku dāvanu! Vai tiešām magu saistīja pie meitenes dziļākas jūtas nekā tās, par kurām viņš bija runājis?

Pati izredzētā acīmredzot neko nenojauta. Viņa jūsmoja par gaumīgajām un greznajām veltēm un nemaz neslēpa savu prieku. Meitenei rūpēja vienīgi tas, lai šie brīnišķie ziedi līdz rītvakaram nenovīstu.

Nākamajā dienā Rameri pirmais bija sagatavojies svētkiem. Viņš bija uzvilcis togu un nemaz neizskatījās pēc Amazisa laikabiedra. Zināmas šaubas varēja izraisīt vienīgi ēģiptietim tik raksturīgie vaibsti. Rameri bija skumjš. Tukšuma un vientulības sajūta, kas laiku pa laikam viņu pārņēma, nospieda arī tagad. Līdz noteiktajam laikam bija palikusi kāda pusstunda, un Rameri, apsēdies pie loga, domīgi skatījās uz dārzu, kas jau grima naksnīgā krēslā.