Divas sfinkas

— Jā, baron, jaunkundze bija šeit ienākusi laikā, kad es nesu jūsu ceļasomu uz tvaikoni. Durvju sargs man stāstīja, ka viņa esot atnesusi brīnišķīgu ziedu pušķi un izskatījusies laimīga. Pēc minūtēm desmit viņa esot iznākusi no šejienes bāla un uztraukta un gluži kā neprātīga aizskrējusi uz drupām. Pēcpusdienā

Doras kundze atradusi viņu guļamistabā bez samaņas un asinīm noplūdušu.

Ričards nobālēja un atslīga krēslā, slaucīdams sviedru lāses uz pieres. Tātad viņš nebija kļūdījies! Almerisa bija atradusi Teas fotoattēlu un vēstuli, ko viņš bija aizmirsis uz galda. Un, lūk, greizsirdība un uztraukums bija izraisījuši liktenīgās sekas, no kurām viņš bļja baidījies.

Satrauktais Ričards devās uz viesnīcnieka namiņu. Pats Maidels vēl bija aizņemts, bet Doru un Tusneldu viņš sastapa uz terases. Abas bija ļoti priecīgas par viņa atgriešanos un sīkāk pastāstīja par Almerisas slimību.

Kad ārsts vaicāja, kur viņa atrodas tagad, Tusnelda ar tikko jaušamu sarūgtinājumu atbildēja, ka Almerisa neuzklausot viņu lūgumus un katru nakti spītīgi dodoties uz kāpnēm, kas ved uz Nīlu, un sēžot tur stundām ilgi.

Ričards paziņoja, ka nekavējoties atvedīs meiteni un izmeklēs viņu, un devās uz upi. Nakts bija silta, smaržu pilna, gaiss dzidrs, debesīs spīdēja zvaigznes un spožs mēness sirpis.

Kāpnes, kuru senie pakāpieni tika nejauši atklāti, būvējot «Ramzesa atpūtu», atradās palmu pudiņa ēnā. Ričards jau pa gabalu ieraudzīja Almerisu. Viņa sēdēja uz pirmā pakāpiena un bija tik dziļi iegrimusi domās, ka neko nedz redzēja, nedz dzirdēja.

Viņa kā parasti bya ģērbusies vienkāršā balta mus- līna kleitā. Ar kailajām rokām meitene bija aptvērusi savus ceļgalus. Viņas biezos melnos matus saturēja šaura dzeltena lente, kas mēness gaismā līdzinājās zelta stīpai, aiz kuras bija iesprausts lotosa zieds. Kad Almerisa tā sēdēja palmu ēnā pašā Nīlas krastā, viņa izskatījās pēc faraonu laika ēģiptietes, kas atkal augšāmcēlusies.

Ričards savaldzināts apstājās. Viņa dvēselē uzvirmoja kaut kādas miglainas atmiņas, bet cauri galvai izskrēja acumirklīga vīzija kā tālas pagātnes noslēpumaina dvesma. Viņam šķita, ka ir jau redzējis līdzīgu ainavu, tikai tur, pie apvāršņa, skumīgo drupu vietā tad slējās dievnamu un obelisku staltie silueti.

Šī vīzija kā zibens uzplaiksnīja acu priekšā un izgaisa Almerisa bija novājējusi un kļuvusi vēl bālāka. Sapņainība un biklums neparasti labi iederējās viņas maigajos un harmoniskajos vaibstos.

Lejerbaha sirdi līdz malām piepildīja mīlestība un žēlums. Š^jā mirklī viņš skaidri juta, ka Almerisa viņam ir dārgāka par visu un ka Tea, neskatoties uz savu skaistumu, attīstīto prātu un dižciltīgo izcelsmi, nekad neieņems viņa sirdī tādu vietu kā šis maigais, naivais bērns.

Viņš ātri piegāja pie meitenes un teica:

— Labvakar, Almerisa! Par ko jūs šeit sapņojat?

Almerisa satrūkās un, strauji pagriezusies, nomurmināja:

— Rameri!

Tūlīt attapusies, viņa sniedza Ričardam savu mazo rociņu:

— Labvakar, Lejerbaha kungs! Vai var jūs apsveikt?

Ričards jautri iesmējās un, turēdams savā plaukstā

viņas drebošo roku, apsēdās līdzās meitenei un ievaicājās:

— Apsveikt? Ar ko gan? Redziet, kā jūs pati parādījāt savu ziņkārību…

Ričards apklusa, jo Almerisa nokaunējusies izrāva savu roku un mēģināja aizbēgt.

— Palieciet, greizsirde, un nomierinieties! — viņš teica, ar varu nosēdinādams Almerisu. — Mani nav ar ko apsveikt. Es atgriežos brīvs un nekad neprecēšos ar citu, jo mīlu vienīgi jūs, Almerisa. Vai vēlaties kļūt par manu dzīvesbiedri? Vai piedosit manu noziedzīgo aklumu, kas sagādāja jums tik daudz bēdu?

Kādu bridi Almerisa sēdēja klusēdama. Viņas sejā parādījās neizsakāmas svētlaimes izteiksme.

— Kaut kas tāds man pat sapņos nerādījās! Es jūs mīlēju! Ak, kā man pateikties Dievam par šo milzīgo laimi, ko viņš man dāvājis pirms nāves?

— Kāpēc jūs runājat par nāvi, Almerisa? — iesaucās Ričards, kuru šie vārdi ļoti nomāca. — Jūs dzīvosit man par prieku! Es jūs izārstēšu, un mēs ilgi un laimīgi dzīvosim manā vecajā pilī Vācijā, ja vien jūs vēlēsities braukt man līdzi. Jūs, nejaukā, taču vēl arvien neesat atbildējusi, vai vēlaties kļūt par manu sievu!

— Vai tad var jautāt, vai es vēlos būt laimīga? Ja es palikšu dzīva, es jums piederēšu visu mūžu, — atbildēja Almerisa ar priecīgu smaidu. — Un es tā vēlos dzīvot! Dzīve kopā ar jums būtu tik brīnišķīga. Bet, — meitene pakratīja galvu, un viņas lūpās parādījās skumjš smaids, — es zinu, ka esmu nolemta. Liktenis ir labvēlīgs Erikso. Viņa, šī sieviete no portreta, uzvarēs, dzīvos un būs laimīga kopā ar tevi. Bet es gulēšu zem senās Ēģiptes smiltīm.

Ričarda sirds sažņaudzās bailēs un skumjās.

Viņš apskāva meiteni, piespieda viņu pie krūtīm un nomurmināja:

— Kāpēc tu runā par tik skumjām lietām šajā laimīgajā stundā, kad esam sāvienojušies? Tu esi kā tāds maziņš Otello. Nomierinies un dzen projām drūmās domas. Sievieti uz fotogrāfijas sauc Tea, nevis Erikso. Viņa neuzvarēs, jo es mīlu vienīgi tevi un precēšos vienīgi ar tevi.