Divu okeānu noslēpums

Se strādājošo vidū netrūka arī Skvorešņas. Desmito un divdesmito reizi viņam vajadzēja stāstīt par to, kā viņš iepeldējis kamerā ar pēdējo vadu un sīku darba rīku klēpi, kā noliecies pār dziļu, teltij līdzīgu iedobumu, kas izveidojies no sienai pieslietiem gariem dēļiem un cau­rulēm, lai tur dziļāk iebāztu pāris vērtīgu instrumentu, un kā viņu tur pēkšņi apņēmusi it kā migla un viņš vairs neko neesot atcerējies. Kad pamodies aiz elpas trūkuma, sākumā neko nesapratis, tad apķēries, ka atrodas skafan­drā, ka izbeidzies skābeklis un ātrāk jāceļas un jānoņem skafandrs. No «telts» viņš izspraucies pusmiegā, piecē­lies, ar adatu atvēris skafandra krūtis: tīrs, svaigs gaiss ieplūdis plaušās un, šķiet, viņu apreibinājis — atkal viņu pārņēmis miegs. Otrreiz viņš pamodies aiz mocošas iz­salkuma sajūtas un atjēdzies pie kameras sienas. Viņš žigli atbrīvojies no skafandra, pamēģinājis atvērt durvis, bet poga nedarbojusies: mechanisms laikam bijis atvie­nots un aizslēgts ar slēdzeni kā vienmēr, kad kamera ne­strādā. Tad viņš nospiedis trauksmes signālā pogu. Taču durvis nez kādēļ ilgi nevēruši vaļā, bet izsalkums kā asām knaiblēm plosījis zarnas. Neizturējis Skvorešņa dažas rei­zes iebelzis ar dūri pa durvīm, un tikai tad tās atvēruši, un biedri viņu sagaidījuši ar izbiedētām sejām … «Ermi tādi!» Skvorešņa izsaucās. «Izbijās no pāris dūres si­tieniem! …»

Pulksten divos un desmit minūtēs divdesmit trešajā augustā «Pionieris» klusi pārslīdēja gandrīz pār pašu Laperuza jūras šauruma dibenu un iebrauca Japaņu jūras ūdeņos. Ātrumu tūdaļ palielināja līdz desmit desmitdaļām.

Līdz pulksten četriem darbi uz zemūdenes noritēja neparasti gausi. Krāsotāju otas uzmanīgi izlaizīja katru spraudziņu, divas caurules nez kāpēc pēkšņi kļuva pār­mērīgi smagas, un cilvēks ar pūlēm spēja tās aizstiept uz noliktavu. Vadu izlabošana dzīvojamās telpās nezin kā­dēļ prasīja sevišķu uzmanību un izrādījās ļoti smalks un sarežģīts darbs… Drīz taču zemūdenei bija jānonāk bazē, un tur nevarēja neparādīties visā spožumā, ideālā tīrībā un kārtībā. Vecākajam leitnantam vajadzēja turēt visu komandu trauksmes stāvoklī, neatlaižot gulēt, kas acim redzot ietilpa komandas plānos un to pilnīgi ap­mierināja.

Pulksten četros, kad līdz Krievu salai, kas stāvēja kā sargkareivis Usurijas līča ieejas priekšā, bija palikuši vairs tikai trīssimt kilometru, vecākais leitnants, pārbau­dīdams darbu gaitu, apstājās izejkameras durvīs. Brī­tiņu viņš nopriecājās par steigu, ar kādu strādāja ļaudis, pašūpoja galvu, pavīpsnāja un, pavēries pulkstenī, pa­vēlēja:

— Lai pēc četrdesmit minūtēm še viss būtu galā! Biedri Skvorešņa,'kā grupas priekšnieks kamerā jūs atbil­dat par šās pavēles izpildi. Kad darbi kamerā nobeigti, ga­tavoties trauksmei, iebraucot ostā. Apģērbties, noskūties, uzposties!

To pašu pavēli viņš nodeva arī citās zemūdenes no­daļās un telpās.

Notika kaut kas brīnišķīgs un negaidīts. Vecākā leit­nanta «stingrā» pavēle, likās, iedeva jaunu enerģiju kat­ram komandas loceklim. Neparasti ātri sāka plakt ma­teriālu kaudze kamerā, ļaudis lidoja uz noliktavām, it kā nejuzdami smagumu plecos. Krāsotāju otas pēkšņi ieguva neparastu straujumu un vieglumu. Elektriķi acīm redzot beidzot bija apguvuši sarežģītos un smalkos darbus dzī­vojamās telpās: veserīši, atslēgas, skrūvgrieži viņu rokās sāka strādāt neparasti raiti, un viena kajite pēc otras bija gatava un tika nodota saimniecības daļas priekšniekam.

Likties gulēt nakts stundās, kā to prasīja «Kuģa die­nesta noteikumi», nu jau vairs neiznāks!

Pulksten piecos un desmit minūtēs simt kilometru at­tālumā no bāzes «Pionieris» paziņoja pa radio savas pa­zīšanas zīmes un uzniršanas vietu.

Atbilde skanēja: «Gaidām! Sveicam ar laimīgu ieraša­nos pie dzimtajiem krastiem! Kvēli apsveicu slavenā «Pio­niera» komandu, zinātniskos darbiniekus un komandējošo sastāvu.» Radiogramu bija parakstījis PSRS Tālo Austrumu Sarkankarogotās flotes pavēlnieks.

Pulksten piecos un četrdesmit piecās minūtēs kaptei­nis, kas visu laiku atradās centralajā postenī, pavēlēja samazināt zemūdenes ātrumu līdz četrām desmitdaļām.

Tieši pulksten sešos uz zemūdenes atskanēja trauk­smes signāls un ilgi gaidītā komanda: «Sagatavoties iebraukšanai ostā!»

Kapteinis pavēlēja sardzes priekšniekam vecākajam leitnantam Bogrovam apturēt dīzes un izpūst balasta cis­ternas.

«Pionieris» sāka strauji nirt augšup.

Ultraskaņas ekrānu no visām pusēm biezi klāja ne­skaitāmu visdažādāko tipu un lieluma kuģu silueti. Bet ekrana jumols bija skaidrs un brīvs.

Dziļummēra rādītājs nemitīgi slīdēja pār ciparnīcu, tuvodamies ilgotajai nullei.

No sardzes un dežūras brīvie komandas locekļi spod­ros formas tērpos, ar priecīgi satrauktām sejām bija nostājušies divās rindās augšējā gaitenī, ar zemūdenes komandējošo sastāvu labajā flangā. Tālāk stāvēja zināt­niskās ekspedicijas locekļi ar profesoru Lordkipanidzi priekšgalā, viņu vidū arī Pavļiks — satraukts, bāls.

Kapteinis stāvēja pie kāpnēm, kas veda uz centrālā posteņa izejlūku. Dziļummēra rādītājs nodrebēja pēdējo reizi un sastinga uz nulles.