Divu okeānu noslēpums

Matvejs Petrovičs krieviski runāja ļoti pareizi, cieti un skaidri izteikdams vārdu galotnes, bet tieši šī precizi­tāte visātrāk nodod ārzemnieku.

—   Klausos, Matvej Petrovič. Tas vairs nenotiks. — Viegli palocījies, Kroks turpināja. — Atkārtoju, koordinā­tes pagaidām nezinu. Tās varēšu uzzināt vienīgi uz vie­tas. Domāju, ka stacija atrodas kaut kur šajā rajonā.

Viņš uzlika platu plaukstu ar slaidiem, stipriem pirk­stiem uz kartes spilgti apgaismotā apļa un ar smaili no­drāztu zīmuli apvilka nelielu loku austrumos no Bahamu salām.

—   Tas, protams, ir maz. Tiklīdz jums kļūs zināmas noteiktas koordinātes, paziņojiet to «Lēdijai Makbetei». Tā jums norādīs, kad laisties lapās. Jūsu izsaukuma sig­nāli — INA 2, «Lēdijas Makbetes» — E C I T.

—   Klausos, Matvej Petrovič. Vai «Lēdijai Makbetei» zināms, ka hidroplanam mani jāuzņem?

—   Protams… (Krokām likās, ka Matveja Petroviča seiā pavīdēja laipns smaids.) Mēs neļausim Annai Niko- lajevnai izraudāt skaistās actiņas pēc sava līgavaiņa.

Kroks atturīgi palocījās, brīdi klusēja, tad nedroši ierunājās:

—   Es, Matvej Petrovič, gribētu vēlreiz atkārtot mūsu norunu: man jāpaziņo pirmās ilgākās pieturas vietas ko­ordinātes — un vairāk nekā. Jums no savas puses jāpa­nāk, lai Annu Nikolajevnu nekavējoties atbrīvotu. Ceru, ka tagad, pēc tam kad esmu šiem noteikumiem piekritis, viņa ir brīva?

—   Esmu'par to pārliecināts … Tūlīt pēc mūsu vieno­šanās es nekavējoties aizsūtīju radiogramu. Bet, kas' at­tiecas uz mūsu norunu, tad gaidām no jums ilgāko pietu­ras vietu koordinātes visā kuģa ceļā.

Kroks nodrebēja un satrauktā balsī steidzīgi izsaucās:

—   Kā? Visā kuģa ceļā? Runa taču bija tikai par pirmo pieturas vietu! Un, tiklīdz būšu nodevis pirmo ziņojumu, mani uzņems «Lēdijas Makbetes» hidroplāns. Es nesa­protu, Matvej Petrovič . . . Jūs tagad uzstādāt jaunus no­teikumus. Mēs par to neesam runājuši.

—   Nu, Krok, vai tas tik svarīgi? Galvenais štābs iz­darīja šo niecīgo grozījumu, paredzēdams dažādas nejau­šības, kas neļautu mums izmantot jūsu pirmo ziņojumu. Vai tādēļ vērts strīdēties? Vienīgās nepatīkamās sekas va­rētu būt tikai tās, ka jūsu pārnākšana uz mūsu kuģa būtu jāatliek uz dažām dienām.

—   Nē, nē, Matvej Petrovič! — Kroks satraukts iebilda. — Iznāk tā, ka man jūs jāinformē sistemātiski. Tas ir kas cits. Tas ir pārāk …

—   Kāda tur starpība, mīļais Krok? — Matvejs Petro­vičs nevērīgi iesmējās. — Vienreiz vai divi trīs reizes. Pēc būtības tas taču ir viens un tas pats. Starp citu, ja tas jūs neapmierina, man vēl ir laiks paziņot galvenajam štabam jūsu atteikšanos. Anna Nikolajevna droši vien, neko ne­saprazdama, sarūgtināta atgriezīsies tikko atstātajos, ne­ērtajos apstākļos …

Nervozi berzēdams skūto zodu, Kroks lieliem soļiem vairākas reizes pagājās pa istabu. Beidzot viņš apstājās pie galda un aizsmakušā balsī sacīja:

—   Matvej Petrovič, es neiebilstu. Bet es gribu būt pil­nīgi drošs. Jums jādod muižnieka goda vārds… samu- raja goda vārds, ka no šā brīža Anna Nikolajevna tiek pil­nīgi izslēgta no spēles un ka mani jebkādos apstākļos no kuģa noņems, pirms tas ieradīsies gala punktā.

—   Krok! Varat nešaubīties, ka jūsu vēlēšanās tiks precizi izpildītas. Dodu jums goda vārdu! Pie reizes, Krok, — kad beigsies jūsu brauciens? Jūs saprotat, cik nepieciešami to zināt sakarā ar jūsu otro prasību?

Galvu nodūris, Kroks klusēja. Gaismas svītra krita uz viņa augstās pieres, uz kuras spīdēja sīkas sviedru lāses. Joprojām klusēdams un smagi elpodams, Kroks izvilka mutautiņu un noslaucīja sviedrus.

—   Nu? — atbildi nesagaidījis, Matvejs Petrovičs uz­stāja. — Ko jūs kautrējaties? Kā lai mēs sagatavojam jūsu pāreju uz mūsu kuģa, nezinot, cik laika ir mūsu rī­cībā?

— Es nezinu, — galvu nepaceldams, dobji atbildēja Kroks un atlaidās krēslā galda otrā pusē.

—   Tas nevar būt! — skarbi iebilda Matvejs Petro­vičs, uzsizdams ar plaukstu pa karti. — Jūs prasāt no ma­nis solījumus, nedodot iespēju tos izpildīt. Tas nav lo­ģiski. Un beidzot, — kāda starpība starp informāciju par koordinātēm un informāciju par ierašanās laiku? Kāpēc jūs pirmo varat dot, bet no otras atsakāties? Tā ir tipiska slavu cilvēku plašās dvēseles pretrunība.

Matvejs Petrovičs dusmīgi atgāzās pret krēsla at­zveltni un sāka ar pirkstiem bungāt pa galdu.

—   Beidziet, Krok, klīrēties un tiepties, — pēc brīža viņš apņēmīgi turpināja. — Man jāzina laiks. Ja jūs to nesacīsiet, tad mūsu vienošanās tiek anulēta. Un ne tikai vienošanās vien. Jūsu labklājība mūs vairs neinteresēs. Neaizmirstiet, ka visas jūsu kvītis vecais Abrosimovs no­devis mūsu rīcībā. Un zīmīte, ko jūs man rakstījāt, arī at­rodas pilnīgā drošībā. Nu! — īgni un nepacietīgi nobeidza Matvejs Petrovičs. — Laiku! Laiku! Vai vērts draugiem tāda nieka dēļ ķildoties!

Kroks strauji piecēlās, pāris reizes ātri pagājās pa is­tabu, tad pēkšņi apstājās pie galda un stomīdamies sacīja:

—   Labi . . . Bet es neesmu pārliecināts . . . Dzirdēju, ka laiks noteikts uz divdesmit trešo augustu . . .