Divu okeānu noslēpums

iegūt, tad tā nekavējoties iepazītos ar dzeldošajām vici­ņām, ko aktinija izlaiž no sava ķermeņa un taustekļiem. Un šī zivs saņemtu diezgan jūtamu dzēlienu, kas var ap­dullināt un paralizēt mazāku dzīvnieku un radit sāpes pat lielam dzīvniekam. Otrkārt, aktinijai, kas vizinās uz vēža, medības lielākoties ir tik izdevīgas, ka vēzim gan­drīz ikreizes kas atkrīt no viņa draudzenes galda. Bet, kad vēzis uzduras kādam laupījumam — zivs vai kāda cita dzīvnieka maitai, tad bieži vien arī viņš pacienā savu jātnieci.

—   Vai nav tiesa, Arsen Davidovič, cik lieliski viņiem tas iznāk! īsti biedri! Visiem dzīvniekiem ir tikai cīņa,un karš, vienīgi vēzim ar aktiniju — draudzība.

—   Kur nu, Pavļik! Dzīvnieku un augu pasaulē sim­bioze nemaz nav tik reti sastopama. Es varētu tev minēt daudzus piemērus, reizumis gluži negaidītus un apbrīno­jamus … !

Piepeši zoologs apstājās, palaida vaļā Pavļika roku un, paskrējis sāņus, kaut ko pacēla. Pavļiks ieraudzīja, ka zinātnieks aplūko lielu, melnu, dīvaini savītu gliemež­nīcu, iebāzis metala pirkstu starp tās vākiem.

—   Cik smaga … — zoologs murmināja. — Gluži kā dzelzs gabals … Cik savādi…

—   Kas tas ir, Arsen Davidovič?

—   Pavļik! — zoologs pēkšņi iesaucās, ar pūlēm atvēr­dams vākus un cieši aplūkodams starp tiem ieslēgto re- ceklīgo miesu. — Pavļik, tā ir jauna gliemeņu klase. Zi­nātnei pilnīgi nezināma. Nē, Pavļik! — aiz sajūsmas viņš aizelsās. — Tā nav jauna suga, nē, nē! Pavļik dārgais! Tā ir jauna klase! Jā, jā! Jauna klase! Šai gliemenei ir galva! Tu saproti? Tā vairs nav Lammelibranchiata. Tā

tagad būs jauna klase: Lammelibranchiata cephala Lord- kipanidze.

Zoologs jau bija paguvis še, Sargasu jūras dibenā, izdarit ne mazums šādu atklājumu, kas varētu saviļņot ari mazāk jūtīgu zinātnieku, taču vēl līdz šim viņš nevarēja pierast pie pārsteigumiem, ar ko tik devīgi viņu apveltīja okeāns. Tomēr, dodams savu vārdu jaunai molusku kla­sei, viņš tūliņ pilns izbrīna sāka aplūkot jūras dibenu.

—   Ko tas nozīmē? Tiešām savādi… — viņš murmi­nāja. — Ļoti savādi… Kur gan tie palikuši?

Neko nesaprazdams, Pavļiks mechaniski klaiņoja kopā ar zook>gu starp daudzajām gliemežnīcām, adataiņiem, ascidijām, kas klāja apkārtni, gan pārlaizdams skatienu jūras dibenam, gan neizpratnē palūkodamies uz savu mā­cīto draugu. Beidzot viņš vaicāja:

—   Ko jūs meklējat, Arsen Davidovič? Tā mēs drīz sašķaidīsim visus jūras dibena iemītniekus.

—   Kā! — zoologs saslējās visā nelielajā augumā. — Vai tiešām tu neesi ievērojis? Es taču še nevaru atrast vairs neviena šā apbrīnojamā moluska eksemplārā! Ko es iesākšu ar vienīgo eksemplāru, ko turu rokās? Kas man ticēs, ka tas ir jaunās klases likumīgais pārstāvis? Tur­klāt tas vēl ir ļengans, kā pussprādzis. Un es paredzu, ka visi pret to izturēsies kā pret gadījuma izdzimteni. Ko lai tagad daru? Turpināt še meklējumus nevar — mēs no­kavēsimies …

Zoologs apsēdās uz nelielas klints un samulsis lūko­jās uz savu dārgo, unikālo gliemežnīcu. Arī Pavļiks jutās gaužām sarūgtināts — ne tikdaudz aiz zinātniski meto­diskām grūtībām, cik satriektā zinātnieka dēļ, kuram viņš bija paguvis stipri pieķerties.

—   Vai zināt ko, Arsen Davidovič? — viņš pēkšņi iesaucās. — Ņemsim šo vietu un atzīmēsim, bet vēlāk, kad būsim brīvi, atgriezīsimies šurp ar Skvorešņu, Ma- ratu, Coju un meklēsim organizēti. Patiesi!

—   Lieliski! — zoologs atguva enerģiju. — Tev1

pil­nīga taisnība. Mēs vēl pameklēsim! Un tam, kas atradīs šī moluska otro eksemplāru, es uzdāvināšu visu, ko viņš vēlēsies. Bet nu pie darba! Uzcelsim šai vietai pieminekli. Bet šo molusku noglabā somā — manējā jau pārāk pilna.

Kad atgriezīsimies mājās, dosim to Cojam, lai apraksta un analizē.

Sametuši lielu akmeņu kaudzi un ielāgojuši apkārtē­jās klintis, viņi devās tālāk.

Zoologs domīgi runāja:

—   Cik daudz jauna un neparasta! Cik daudz negai­dīta man nākas sastapt šajos cilvēkiem nepieejamos dzi­ļumos! Tev, Pav|ik, jāpateicas liktenim, kas tev devis iespēju piedalīties šajā vēsturē pirmajā zinātniskajā dziļ­ūdeņu ekspedicijā. Ar šo brīnišķīgo skafandru palīdzību arī tu kopā ar mums iepazīsies ar visiem noslēpumiem, kas glabājas nezināmajās okeana dzīlēs. Es atceros, kad padomju lidotāji un polarpētnieki pirmo reizi nolaidās uz. Ziemeļpola, mūsu puiši rūgti žēlojās, ka viņiem uz zemeslodes kartes, sak, neesot palicis vairs nekādu «balto laukumu», ka viss kļuvis zināms un viņiem, padomju ļau: dīm, nebūšot ko atklāt. Bet tāds milzīgs, var sacīt, visnotaļ «balts laukums» kā Pasaules okeana dzīles tika aizmirsts! Okeāns, kas aizņem divas trešdaļas zemes virsmas! Tā noslēpumainās, brīnumu pilnās dzīles bija aizmirstas! Taču ne uz ilgu laiku … Nē, ne uz ilgu laiku! Mēs šeit esam pirmās bezdelīgas. Pēc mums šurp atnāks simti un tūkstoši pētnieku, un atkal pirmie starp tiem būs mūsu, padomju pētnieki, jo vienīgi mūsu, padomju, skafandros var še nolaisties un strādāt …

Dažas minūtes viņi gāja klusēdami starp apkārt pel­došajām zivīm, katrs domādams savas domas. Beidzot Pavļiks pacēla galvu un vaicāja: