Dzintara tālskatis

Gallivespiānu vadone jautāja: Kads veidols tiem ir, šiem abiem pazaudētajiem dēmoniem?

-    Tie vēl nav pieņēmuši noteiktu veidolu, madam, Teikross Beislaids atbildēja. Tie var pieņemt jebkuru veidolu.

-   Tātad, lords Ezriels teica, visu apkopojot — mēs visi, mūsu republika, ikvienas saprātīgas būtnes nākotne mēs visi esam atkarīgi no tā, vai mana meita paliks dzīva, un no tā, vai mēs pratīsim viņas un zēna dēmonus pasargāt no nokļūšanas Metatrona rokās?

-   Tā tas ir.

Lords Ezriels nopūtās, gandrīz vai ar apmierinājumu, it kā būtu beidzis garus un sarežģītus aprēķinus un iegu­vis atbildi, kurai ir gluži negaidīta jēga.

-   Ļoti labi, — viņš teica, uz galda plaši ieplezdams plauk­stas. Tātad, uzsākot cīņu, mēs rīkosimies šādi. Karali Ogunve, jūs uzņemsieties visas armijas komandēšanu, aiz­stāvot cietoksni. Jūs, Oksentiela madam, tūlīt izsūtīsiet savus ļaudis visos virzienos, lai meklē meiteni, zēnu un abus dēmonus. Kad viņus atradīsiet, aizsargājiet, iekams viņi atkal satiksies. Pēc tam, kā sapratu, zēns spēs aizbēgt uz citu pasauli un nokļūs drošībā.

Lēdija palocīja galvu. Viņas biezos, sirmos matus ap­spīdēja lampas gaisma, tie mirdzēja kā nerūsējošs tē­rauds, un zilais vanags, ko viņa bija mantojusi no lorda Rokes un kas sēdēja uz kronšteina pie durvīm, īsi saplivināja spārnus.

-    Tagad, Haphānij, lords Ezriels uzrunāja eņģeli. Ko jūs zināt par šo Metatronu? Reiz viņš bija cilvēks: vai viņam vēl piemīt cilvēciskai būtnei raksturīgs fizisks spēks?

-    Viņš kļuva prominents ilgu laiku pēc tam, kad es tiku izraidīta, eņģelis teica. Nekad neesmu redzējusi viņu tuvumā. Taču Metatrons nespētu pakļaut karalisti, nebūdams patiešām stiprs stiprs visādā ziņa. Lielākā daļa eņģeļu no tuvcīņas vairās. Metatronam šādas cīņas sagādā baudu, un viņš tajās uzvar.

Ogunve redzēja, ka lordam Ezrielam iešāvusies prāta kāda ideja. Viņa uzmanība pēkšņi noplaka, acis uz mirkli zaudēja koncentrēšanās izteiksmi, un acumirklī skatiens iedegās vēl vairāk.

-   Skaidrs, viņš teica. Visbeidzot, Haphānij, Beis­laida kungs mums stāsta, ka tā bumba ir ne vien izrāvusi bezdibeni zem pasaulēm, bet arī tik pamatīgi sadragājusi visa struktūru, ka visur parādījušās spraugas un plaisas. Tepat kaut kur tuvumā jābūt ceļam uz ši bezdibeņa malu. Es gribu, lai jūs to sameklējat.

-   Ko jūs grasāties darīt? skarbi jautāja karalis Ogunve.

-   Gribu iznīcināt Metatronu. Bet mana loma ir gandrīz galā. Tā, kam jādzīvo, ir mana meita, un mūsu uzdevums ir pasargat Liru no visiem karalistes spēkiem, lai viņa iespētu atrast ceļu uz drošāku pasauli viņa un zēns, un viņu dēmoni.

-   Un kas būs ar Koulteres kundzi? vaicāja karalis.

Lords Ezriels pārlaida plaukstu pierei.

-   Man viņa nav jātraucē, viņš teica. Lieciet viņu mierā un aizsargājiet, ja varat. Kaut gan… Varbūt esmu pret viņu netaisns. Lai ko šī sieviete darītu, viņa nebeidz mani pārsteigt. Taču mēs visi zinām, kas un kāpēc jādara mums: mums jāaizsargā Lira, līdz viņa atradīs savu dēmonu un aizbēgs. Mūsu republikai ir viens vienīgs nolūks palīdzēt viņai to paveikt. Nu tad darīsim to, cik labi vien spējam.

Koulteres kundze gulēja blakustelpā lorda Ezriela gultā. Izdzirdusi otrā istabā balsis, viņa sakustējās, jo ne­bija dziļi iemigusi. Viņa uztrukās no iztraucētās snaudas satraukta un spēcīgu ilgu pilna.

Koulteres kundzes dēmons apsēdās viņai blakus, bet sieviete negribēja iet tuvāk durvīm; viņa drīzāk vēlējās dzirdēt tikai lorda Ezriela balsi, nevis kādus atsevišķus vārdus. Koulteres kundze domāja, ka viņi abi ir lemti bojāejai. Viņa domāja, ka viņi visi ir lemti bojāejai.

Beidzot viņa dzirdēja otras istabas durvis aizveramies un saņēmās, lai pieceltos.

-    Ezriel, Koulteres kundze teica, ieiedama siltajā petrolejas gaismā.

Viņa dēmons klusi ierūcās: zeltainais pērtiķis zemu nolieca galvu, viņam pielabinādamies. Lords Ezriels sari­tināja lielu karti un pat nepagriezās.

-    Ezriel, kas ar mums visiem notiks? viņa vaicāja, paņemdama krēslu.

Lords Ezriels piespieda acīm delnas. Viņa seja izskatī­jās noguruma izvārdzināta. Apsēdies viņš ar elkoni atspiedas pret galdu. Abi dēmoni izturējās ļoti mierīgi: pēr­tiķis bija sarāvies čokurā uz krēsla atzveltnes, bet sniega leopards lorda Ezriela pusē izslējās taisns un uzmanīgi vēroja Koulteres kundzi, acis nemirkšķinot.

-   Vai tu nedzirdēji? lords Ezriels jautāja.

-   Mazliet dzirdēju. Nevarēju aizmigt, taču neklausījos. Kur ir Lira, vai kāds to zina?

-Nē.

Lords Ezriels vēl nebija atbildējis uz pirmo jautājumu un arī negrasijās to darīt, un viņa to saprata.

-     Mums vajadzēja apprecēties, Koulteres kundze teica, un audzināt viņu pašiem.

Šī piezīme nāca tik negaidīti, ka viņš blisināja acis. Lorda Ezriela dēmona rīkle izdvesa visklusāko rūcienu, kāds bija iespējams, un sniega leopards ieņēma pozu, izstiepis ķepas kā sfinksa. Lords Ezriels neko neatbildēja.