Džona Sze nākotne

Nebūdams psihologs, Kroudons pilnībā neizprata, cik plaši viņa laikmetā izplatīti eifēmismi. Viņam «teleportācija» nozīmēja valsts lielākās korporāci­jas nosaukumu. «Teleportācija» vadīja automātiski ieslēdzamo transporta tuneļu tīklu, kas ar lielo at­tālumu raķetēm saistīja kopā visu šo pasauli. Pasa­žieris domāja par mehānismiem ne vairāk kā par kanalizācijas sistēmu zem ielām. Braukt nozīmēja ieiet krēslainā kupejā, atsesties, ļaut, lai mīksta, ķermenim pieguloša masa piespiež pie polsterēta kiēsla, un sajust spēcīgus grūdienus, kas iodas no paātrinājuma un bremzēšanas. Kroudonam vienkārši nebija ienācis prātā, ka šim vārdam kādreiz ir bi­jusi cita nozīme.

Džonam teleportācija likās visuztraucošākais piedzīvojums šajā ceļojumā. Paātrinājuma grūdienus viņš drīzāk apjauta ar prātu, nevis sajuta fiziski. Kad Džons izkāpa no kabīnes tieši Koordinatora pieņemamajā istabā (Koordinatoriem ir pašiem savas teleportācijas gala stacijas), viņš jutās kā sep­tītajās debesīs. Uz brīdi viņš pat zaudēja valodu.

Iegājis kabinetā pirmais, Kroudons čukstus brī­dināja Koordinatoru, ka Džons ir kodoliiziķis, kas lieto piedauzīgus izteicienus. Koordinators biia smalkjūtīgs cilvēks bez aizspriedumiem un, protams, psihologs. Pret Džonu viņš izturējās apbrīnojami taktiski, ar simpātisku smaidu atbildēdams uz sveši­nieka šķietami nepieklājīgajiem murgiem. Laiku pa laikam Koordinators izteica kādu nenozīmīgu laip­nību. Taču galvā viņam rosījās citas domas: viņš apsvēra, ko iesākt ar tik dīvainu būtni. Kad Džons izteica vēlēšanos ar teleportācijas palīdzību nokļūt uz Marsa, Koordinators nešaubījās, ka svešinieks ir jucis.

—   Teleportācija Marsu neapkalpo, — viņš bei­dzot attapās pateikt. Tad Koordinators paaicināja Kroudonu sānis un pusbalsī sacīja viņam:

—    Vai nu šis cilvēks jau agrāk ir bijis vājprātīgs, vai arī no pārdzīvojuma galīgi zaudējis orientācijas spējas. Aizvediet viņu uz Klasifikāciju pie psihologa klīnista. Es tikmēr piezvanīšu un parūpē­šos, lai kāds tur uzkavējas, — viņš piebilda, paska­tījies pulkstenī. — Pēc tam nosūtiet viņu atpakaļ uz viņa paša gadsimtu.

«Man patiesībā vienalga, vai šis cilvēks tur no­kļūst vai ne,» Koordinators ar rūgtumu nodomāja.

Teleportācija nogādāja vēl vairāk sajūsmināto Džonu uz Klasifikāciju, kur glīta apkalpotāja (īste­nībā medmāsa) uzlika Džonam galvā ar vadiem ap­karinātu cepuri un lika satvert krēsla metāla balstus.

—    Tagad dažas minūtes atslābinieties, — viņa teica un izgāja, lai uzgrieztu izstarojuma uztvērējus.

Pēc piecām minūtēm medmāsa atgriezās. Viņa ieveda Džonu nemīlīgi vienkāršā kabinetā. Krēsls, rakstāmgalds un aiz tā kāds cilvēks. Psihologs bija palicis pēc darba, lai pieņemtu Džonu.

—     Mister Džon, — medmāsa teica, — esiet pazīs­tami, ē . .. psihists Millers. Viņš jums palīdzēs, — viņa laipni piebilda.

Psihologs Millers ar mājienu uzaicināja Džonu apsēsties pretī. Nogurums lika sevi manīt, psihologs sēdēja, atspiedis galvu rokās, un caur lodziņu galda virsmā pētīja Džona encefalogrammu. «Kā visu to izteikt vārdos?» viņš prātoja.

—     Jums uznāk satraukuma brīži, — viņš iesāka. — Jūs esat ļoti pašpārliecināts. Labprāt daudz runā­jat. Jūsu uzskati (viņam pārskrēja drebuļi) bieži ir pretēji jūsu kultūras vispārējam virzienam.

Tā tomēr nebija skaidra valoda. Psihologs nolēma neturpināt.

—     Es jūsu vietā aizietu pie ārsta, — viņš nobei­dza. — Redziet, ir pazīmes, kas liecina par dziedzeru darbības nelīdzsvarotību. Ieņemiet vienu. — Viņš

pasniedza plastmasas tūbiņu ar cukurotām tabletēm.

Džonu pārņēma neizsakāma godbijība. Šis cilvēks, tikai piespiedis plaukstas pie galvas un brīdi kon­centrējies, bija uzzinājis tik daudz. Šī psihes vare­nības atklāsme Džonu sajūsmināja līdz asarām. Viņš paņēma piedāvāto saldumu un izklaidīgi to sakoš­ļāja. Dzi š miers nolaidās pār viņu.

— Ņemiet arī jūs, — viņš piedāvāja Milleram.

-— Kāpēc gan ne? — Millers noteica un norija stipro eiforīna devu. Tas nu bija par daudz pēc tik grūtas darba dienas.

Tālākais Džona ceļojums Kroudona pavadībā bija kā mierīgs sapnis. Teleportācija, mašīna, Kroudona kabinets, un tad viņš atkal bija atpakaļ savā pasaulē, tai pašā istabā, no kurienes tika izrauts. Viņš atkal steidzās — te uz lidmašīnu, te uz vilcienu, noraizē­jies par laika straujo plūsmu, noraizējies par ievad­rakstu, kuram vēl jātop. Viņš rakstīja:

«Mēs dzīvojam pasaulē, kuru mūsu ortodoksālie zinātnieki atsakās saskatīt vai arī saskatījuši atsakās ticēt tam, kas ir acīm redzams.

Tomēr pēdējo simt gadu laikā pašu zinātnieku vidū sastopami cilvēki, kas pierādījuši daudz da­žādu apdāvinātu personību psihes spējas. Viņi ir redzējuši levitācijas un telepātijas neapstrīdamus demonstrēj umus.

Vadoties no savas pieredzes, varu teikt, ka šai pašā stundā starp mums dzīvo cilvēks, kas panācis telepātisku kontaktu ar baložiem.

Mūsu neauglīgā ēra tuvojas noslēgumam, bet zemē jau dīgst nākotnes sēklas. Atnāks laiks, kuru tālre­dzīgie domātāji, cilvēki bez aizspriedumiem, ir jau paredzējuši. Zinātnes ortodoksijas nāvējošā roka ilgi vairs nežņaugs pasauli…»