Читаем Es Robots полностью

Tas bija veltīgi. Pirmā likuma potenciālu nevarēja pārvarēt. Robots truli atkārtoja:

—  Jums draud briesmas, saimniek.

Pauels izmisīgi palūkojās apkārt. Viņa ska­tiens bija aizmiglots, smadzenēs kaut kas dega un griezās virpuļu virpuļiem, elpa de­dzināja krūtis, visa apkārtne likās tīta ņir­bošā dūmakā.

Viņš pēdējo reizi izmisīgi iesaucās: < — Spīdij! Es mirstu, nolādēts! Kur tu esi? Spīdij, palīdzi man!

Viņš vēl arvien streipuļoja atpakaļ, instin­ktīvi pūlēdamies tikt vaļā no nelūgtā milzīgā robota, kad piepeši sajuta tērauda pirkstus pieskārāmies rokai un izdzirdēja balsi ar me­tālisku pieskaņu satraukti un vainīgi sakām:

—       Ak dievs, šef, ko jūs te darāt? Bet es tāds kā apjucis …

—       Lai nu paliek, — Pauels vārgi nomurmi­nāja. — Nogādā mani klints ēnā — un labi ātri!

Viņš vēl juta, ka viņu paceļ gaisā un ātri nes projām, sajuta svilinošo tveici un tad zaudēja samaņu …

Atžirdzis viņš ieraudzīja Donovanu, kas smaidīdams bija noliecies pār viņu.

—   Kā tu jūties, Greg?

—       Lieliski! — skanēja atbilde. — Kur ir Spīdijs!

—   Tepat. Es viņu aizsūtīju uz citu selēna ezeru, piekodinājis, lai šoreiz par katru cenu dabū selēnu. Viņš to atnesa pēc četrdesmit di­vām minūtēm un trīs sekundēm. Es uzņēmu laiku. Viņš nevar vien beigt atvainoties par savu riņķa deju. Viņš neiedrošinās tuvoties tev, jo nezina, ko tu teiksi.

—  Velc viņu šurp, — Pauels atbildēja.

—  Spīdijs nav vainīgs. — Viņš pastiepa roku un satvēra robota metāla ķetnu. — Viss kār­tībā, Spīdij. — Tad piebilda Donovanam:

—  Vai zini, Maik, ko es nupat domāju?

—   Nu?

—        Ja, — viņš paberzēja seju — gaiss bija tik patīkami vēss, — zini, tiklīdz būsim šeit visu paveikuši un Spīdijam būs beigušies viņa izmēģinājumi dabā, mūs sūtīs uz kādu no kosmiskajām stacijām …

—   Tas nevar būt!

—       Tomēr! Vismaz tā man sacīja pirms mūsu aizbraukšanas vecā Kelvinas madāma. Es tev par to neko neteicu, jo grasījos protes­tēt pret šo nodomu.

—   Protestēt? — Donovans iesaucās.

—  Bet…

—       Jā, es zinu. Tagad viss ir kārtībā. Div­simt septiņdesmit trīs grādi zem nulles. Vai tā nebūs tīrā bauda?

—   Kosmiskā stacija, — Donovans noteica.

—  Lai notiek, es esmu gatavs.

LOĢIKA

Pēc pusgada viņi bija citādās domās par kosmiskajām stacijām. Varenās saules versmi gan nomainīja samtaini melnais izplatījums, taču, kad jāizmēģina eksperimentālo robotu darbība, apstākļu pārmaiņai nav lielas nozī­mes. Neatkarīgi no apkārtnes cilvēkam te jā­sastopas aci pret aci ar neizdibināmajām pozitronu smadzenēm, par kurām ģēniji ar logaritmiskajiem lineāliem apgalvo, ka tām esot jādarbojas tā un ne citādi.

Taču tās darbojas citādi. Pauels un Dono­vans pārliecinājās par to jau nepilnu divu nedēļu laikā.

_ Gregorijs Pauels, uzsvērdams katru vārdu, lēni sacīja:

— Pirms nedēļas mēs ar Donovanu tevi sa­montējām.

Viņš domīgi sarauca uzacis un paplūkāja brūnās ūsas.

Piektās Saules stacijas salonā valdīja klu­sums, vienīgi kaut kur tālu lejā tikko dzir­dami dūca varenie izstarotāji.

Robots KT-1 sēdēja nekustīgi. Viņa ķer­meņa oksidētā tērauda plāksnes laistījās

spožo spuldžu gaismā, un sārti kvēlainie foto­elementi, kas viņam bija acu vietā, cieši vē­rās otrpus galda sēdošajā Zemes cilvēkā._

Pauels apspieda pēkšņās dusmas. Šiem robotiem bija īpatnējs domāšanas veids. Trīs robotikas likumi gan bija spēkā. Tiem vaja­dzēja būt spēkā. Par to galvotu ikviens «U. S. Robots» darbinieks, sākot ar pašu Ro- bertsonu un beidzot ar apkopēju. Par KT-1 nevajadzēja raizēties! Un tomēr … KT ro­boti bija pirmie šā tipa modeļi, un šis te bija pats pirmais KT robots. Uz papīra uzšņāptās formulas ne vienmēr pasargāja no faktiem.

Beidzot robots sāka runāt. Viņa balss ska­nēja auksti — tā bija metāla membrānas ne­izbēgama īpašība.

—  Vai jūs saprotat, cik nopietns ir šāds apgalvojums, Pauel?

—  Kāds taču tevi ir iztaisījis, Kjūtij, — Pauels piezīmēja. — Tu pats atzīsti, ka tava atmiņa ne no kā radusies apmēram pirms ne­dēļas. Es varu tev to izskaidrot. Mēs ar Do- novanu samontējām tevi no daļām, kuras tika šurp atsūtītas.

Kjūtijs gluži kā cilvēks noslēpumaini pa­raudzījās uz saviem garajiem, lokanajiem pirkstiem.

—  Man šķiet, ka te jābūt kādam pieņema­mākam izskaidrojumam nekā šis. Liekas ne­ticami, ka jūs radījāt mani.

Zemes cilvēks negaidīti iesmējās:

—  Kāpēc gan?

—      Pieņemsim, ka tā ir intuīcija. Pagaidām

vairāk neko nevaru pateikt. Bet es to gribu izdomāt līdz galam. Loģiski pamatotu sprie­dumu virkne neizbēgami noved pie patiesī­bas, un es nerimšos, iekāms nenonākšu pie tās.

Pauels piecēlās un apsēdās līdzās robotam pie galda. Viņš pēkšņi sajuta stipras simpāti­jas pret šo savādo mašīnu. Tā nepavisam ne­līdzinājās parastajiem robotiem, kas cītīgi veica stacijā katrs savu noteikto uzdevumu, paklausot iepriekš ieprogrammētajiem stabi­lajiem pozitronu sakariem.

Pauels uzlika roku uz Kjūtija tērauda pleca. Metāls bija auksts un ciets.

—   Kjūtij, — viņš teica, — es centīšos tev šo to paskaidrot. Tu esi pirmais robots, kas interesējas par savu izcelšanos, un, manu­prāt, pirmais, kas ir spējīgs izprast apkār­tējo pasauli. Panāc man līdz.

Перейти на страницу:

Похожие книги