HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

Taču pseidonīms Markam Tvenam tik drīz vēl nebija vajadzīgs, jo ceļā uz rakstniecību viņš apguva vēl dažus citus amatus — bija kareivis, zelta meklē­tājs Kalifornijā un rūdas racējs Nevadā, strādāja par avīzes reportieri un kā korespondents apbraukāja Eiropu un vairākas Austrumu zemes, pelnīja iztiku ar lekciju lasīšanu . . . Taču loča gaitās pavadītie gadi Tvenam bija un palika vistuvākie: «Iemesls vienkāršs: locis tolaik bija vienīgais cilvēks pasaulē, kuru neviens neapspieda un kurš varēja būt pilnīgi neatkarīgs. Verdzību Misisipi locis nepazina.» Tieši te, uz upes, viņā nobrieda rakstnieks. Tvens teicis, ka uz upes viņš esot iepazinis visus iespējamos cilvēku tipus, kādi vien sastopami biogrāfiskajā, vēsturiskajā un daiļliteratūrā.

Kad 1872. gadā Marks Tvens ķērās pie «Toma Sojera piedzīvojumiem»— grāmatas, kas rakstnieku padarīja pasaulslavenu,— viņš vairs nebija iesācējs, bet jau triju grāmatu autors. «Tomu Sojeru» M. Tvens bija iecerējis kā lugu, un sākumā uzņemtais rakstīšanas temps esot bijis 50 lappušu dienā. Tā turpinot, grāmata būtu gatava pāris nedēļās, taču rakstnieks šādā ritmā drīz vien pagura un galu galā pabeidza «Toma Sojera piedzīvojumus» tikai 1875. gadā. Kāpēc pagāja tik ilgs laiks? Tur vainīgs Tvena darba stils: «Kamēr grāmata rakstās pati no sevis, esmu tās uzticams sekretārs un mana uzcītība neatslābst, bet, tiklīdz grāmata sadomā uzkraut man pūles gudrot nepiecieša­mās situācijas, izdomāt notikumus un risināt dialogus, es to atbīdu sāņus un izmetu no galvas.» Būdams labs ūdeņu pazinējs, rakstnieks stāsta vēstījumu salīdzina ar strautu, kas brīvi plūst starp pakalniem un birzīm: «Viena lieta ir kanāls, kas izrakts vajadzīgajā virzienā un iepriekš aprēķinātā dzijumā, pavisam cita — gultne, kuru nospraudusi pati daba. Strauts, kas plūst pa šādu gultni, var mest cilpas visdažādākajos virzienos, dažureiz izmetot loku trīsce- turtdaļjūdzes garumā, lai pēc tam atgrieztos vietā, kas neatrodas pat jarda attālumā no turienes, no kurienes tas plūda pirms stundas, taču tas nenorimis plūst.» Tieši tāpat jāplūst stāsta vēstījumam. Tas nedrīkst būt piegludināts un izmeklēti pieklājīgs, nedrīkst turēties ne pie kādiem priekšrakstiem: «Galvenais ir noiet savu ceļu; nav svarīgi, kā, bet svarīgi ir noiet to līdz galam.»

«Toma Sojera piedzīvojumi» nāca kā īsts zibens spēriens amerikāņu bērnu literatūrā, kas līdz tam bija bijusi uzcītīga Eiropas (galvenokārt angļu) bērnu literatūras skolniece. Grāmatas bērniem tolaik rakstīja pēc viena parauga — tajās darbojās mazi džentlmeņi, kas nekad nesarūgtina vecākus un nenokaitina skolotājus, nekad nedara blēņas un tāpēc kā atalgojumu allaž saņem lielu bagātību un laimi. Turpretī nepaklausīgajiem bērniem vienmēr nākas grūti nožēlot savus grēkus, un viņus gaida sods. Sādu sacerējumu mērķis bija sludināt amerikāņu bērniem tikumību un vienlaikus audzināt viņus par praktiskiem, lietišķiem cilvēkiem. Marka Tvena grāmatās viss ir pilnīgi otrādi: bērni neklausa vecākus un āzē skolotājus, dodas bīstamās dēkās, un beigu beigās tieši dēkaiņi un delveri, nevis paipuisīši ir tie, kas iegūst mantu un slavu. Bet vai bagātība kaut ko maina viņu dzīvē, vai tā kļūst par viņu laimes pamatu? Nebūt ne. Svarīgāka par atrašanu un iegūšanu ir pati meklēšana, un kā saka Tvena radītie puikas: «Labāk būt par laupītājiem vienu gadu Sērvudas mežā nekā par Savienoto Valstu prezidentu visu mūžu.»

Marks Tvens ļāva ienākt literatūrā reālajai dzīvei — Amerikas provinces ikdienai un sadzīvei, ko agrāk uzskatīja par rakstnieka spalvai nepiemērotu tēmu. Tvens ieviesa «Tomā Sojerā» ikdienā lietoto tautas valodu, dialektus, barbarismus, žargonu — to, kas līdz tam bija sastopams vienīgi folklorā un avīžu humorā. Lasīdams sievai priekšā grāmatas rokrakstu, lai viņu nešokētu, rakstnieks izlaida visus lamu vārdus, jo tolaik pat vārds «elle» drukātā veidā šķita kaut kas neiedomājams to varēja ņemt mutē vai nu pagalam pazudis cilvēks, vai arī mācītājs. Sos Tvena jaunievedumus tā īsti spēja novērtēt tikai 20. gadsimta literatūra.

«Toma Sojera piedzīvojumos» iemūžinātas daudzas paša rakstnieka izstrā­dātās blēņas. Biogrāfam un draugam O. B. Peinam Tvens liecināja: «Es biju palaidnīgs puika un sagādāju savai mātei krietni daudz raižu. Taču domāju, ka viņai tas patika. Viņai nebija nekādu rūpju ar manu brāli Henriju, kas bija divus gadus jaunāks par mani. Man šķiet, brāļa mūžam nemainīgais rātnums, godīgums un kārtīgums ar savu vienmuļību būtu nomocījuši māti, ja vien es ar saviem stiķiem nepadarītu dzīvi daudzveidīgāku. Henrijs — tas ir Sids «Tomā Sojerā». Taču Henrijs bija daudz smalkāks un gudrāks par Sidu. Tieši Henrijs pievērsa mātes uzmanību tam, ka diegs, ar kuru viņa bija aizšuvusi mana krekla apkaklīti, lai es nepeldētos, mainījis krāsu. Es tiku sodīts, taču Henrijs no manis dabūja krietni vairāk! Par tādām lietām es viņam bieži vien sadevu uz priekšu, avansā.»