Jezgas zeme

Džo ar šausmām skatījās tajā virzienā, no kura bija nākusi balss, un, kamēr viņš skatījās, viņš dzirdēja rībie­nus un blīkšķus, un vairākus skaļus būkšķus. Pacēlās biezs putekļu mākonis.

"KUR TAS IR?" lielā balss prasīja. "KUR, AK KUR TAS IR PALICIS?"

"Va… vai tu domā, ka t… tas ir Engelberts?" nočukstēja Džo.

"Ja vien es neesmu ļoti maldījies," čukstus atbildēja Randalfs.

"Viņš izklausās milzīgs."

"Es nešaubos, ka tik milzīgs viņš nebūs," mierināja Randalfs. "Aiziet, Džo Barbariskais! Pacel augstu savu Viltības • trejzari, sakārto savu Sarkasma bruņucepuri un ļauj Spēka stulmzābakiem vest tevi pretī uzvarai."

"KĀDS TO NOTEIKTI IR NOZADZIS." balss trakoja. "UN, KAD ES UZZINĀŠU, KURŠ, ES… ES…"

"Tas laiks ir klāt, Džo Barbariskais," sacīja Randalfs, pagrūz­dams Džo uz priekšu. "Ej un stājies viņam pretī. Tu to vari!"

Ar trejzari vienā rokā un suņa pavadu otrā Džo nedroši gāja uz priekšu. Henrijs slapstījās viņam pie kājām.

Pēkšņi patiesi masīva milža galva vairāk nekā divas reizes lielāka par Norberta galvu parādījās virs kores. Džo sastinga. Galvai ātri vien sekoja milzu pleci, mucveida krūtis, uzblīdis vēders, kājas kā koku stumbri un pēdas kā laivas, līdz viss gigantiskais milzis stāvēja viņam priekšā. Džo nespēja pakustēties.

Milzis mežonīgi ierēcās un nāca uz priekšu, paceldams lielus akmeņus un paskatīdamies zem tiem, pirms aiz­svieda tos sānus.

"KUR JŪS ESAT?" viņš auroja, seja viņam bija violeta un aiz niknuma sašķobīta, asinīm pieplūdušās acis izvalbī­tas. "KUR JŪS ESAT?" Gaisma zalgoja uz siekalām, kas pilēja no asajiem ilkņiem. Tad viņa trīs acis apstājās pie Džo. Milzis sastinga uz mirkli, kas pretī stāvošajam karotājvaronim šķita kā mūžība.

"Nevar būt!" Randalfam aizrāvās elpa. "Tiešām liekas, ka viņš ir sarūgtināts."

"Es ceru, ka Džo tiks galā," satraukti sacīja Norberts.

Džo varonīgi pacēla trejzari. "Tas viss ir psiholoģijas jautājums," viņš sev atgādināja. Viņa acis uztvēra milža

šausminošo skatienu. "Es… es esmu karotājvaronis no tālienes," viņš sacīja. "Džo Barbariskais! Un… mm… ja tu tūlīt pat nedarīsi galu visām šīm muļķībām, man būs jāsadod tev pa dibenu!"

Milzis pamirkšķināja acis.

Džo pagriezās pret pārējiem. "Vai man likt lietā Sar­kasma bruņucepuri?" viņš nošņācās. Tad sakārtoja bruņucepuri. "Starp citu, es nešaubos,' ka neviens nekad tev nav teicis, ka tava seja izskatās gluži kā sārtās smirdcūkas pakaļa…"

Milzis atlieca atpakaļ galvu, un Milžu kalnus satricināja vina varenais rēciens.

"Ko lai mēs tagad darām?" nopīkstēja Džo.

"Mēs varam darīt tikai vienu!" sacīja Randalfs. "SKRIENAM!"

.

8

Sirdij dauzoties pie paša kakla, ar putekļiem matos viņi izmisīgi drāzās projām. Viņu panikas kliedzieni pārtrauca klusumu. Randalfs, apkārt neko neredzot, skrēja, līdz vairs nejaudāja paskriet. Piepeši apstājies, viņš saliecās uz priekšu un kampa gaisu.

"Tas bija par mata tiesu," sacīja Veronika, glīti nolaiz­damās burvim uz sēžamvietas.

"Vari pateikt to vēlreiz," atsaucās Norberts, slādams viņiem pakaļ.

"Tas bija par mata tie…"

"Aizveries, Veronika!" Randalfs neiecietīgi elsa. Viņš iz­slējās un papurināja galvu. "Ārkārtīgi neparasti," viņš teica. "Nekad agrāk neesmu sastapis tik sadusmotu milzi. Viņu laikam iedzina šausmās mūsu karotājvaronis, kas šeit…"

"Kur?" iejautājās Veronika.

"Šeit," atkārtoja Randalfs. "Džo… Nu, nē. Kur viņš ir?"

"Džo?" sauca Norberts. "Džo, kur tu esi? Džo! Džo!"

"Tas nu ir par daudz, Randalf!" aizkaitināta iesaucās Ve­ronika. "Tiklīdz jaušama ķeza, tu ņem kājas pār pleciem un pamet viņu tās varā."

"Bet viņš bija tieši aiz manis," taisnojās Randalfs, skatī­damies visapkārt. "Un es skaidri devu pavēli skriet. Tā nav

mana vaina, ka viņš mani nedzirdēja. Droši vien tā Sarkasma bruņucepure bija noslīdējusi viņam uz ausīm…"

"Viņš ir pazudis!" Norberts vaimanāja. "Un Henrijs tāpat!"

"Tipiski!" noteica Veronika. "Atkal viss tāpat kā ar Kventinu."

"Mums jāatgriežas pēc viņiem," Norberts asaraini šņuk­stēja.

"Tā, visu bez steigas," satraukts sacīja Randalfs. "Jūs re­dzējāt, kādā noskaņā bija milzis. Varbūt mums vispirms jāļauj, lai putekļi mazliet nosēžas, un tad pēc kādas ne­dēļas mēs varam…"

 Tu atvedi puisi šurp uz Milžu kalniem," apsūdzoši viņu pārtrauca Veronika. "Tagad tu viņu nevari pamest. Tu nekad to sev nevarēsi piedot."

Randalfs cieši nopētīja savu pirkstu nagus. "Protams, man ir slikta sajūta. Nepārproti mani, Veronika. Mēs visi tā jūtamies! Bet domā reāli…"

"Nabaga Džo! Nabaga Henrijs!" Norberts vaimanāja. "Un nabaga mīļais Kventins. Ū-ū!'

""Tici man, es esmu burvis," tā tu viņam teici," Veronika turpināja. "Un viņš tev tiešām ticēja. Džo Barbariskais ticēja tev. Un kā tu tagad atmaksā viņa uzticēšanos, ko? Pamezdams viņu." Papagailiene pārmetoši noklakšķināja knābi. "Tu esi mums par apkaunojumu! Ja mēs tūlīt neie­sim atpakaļ, tad es tevi pametīšu!"

"Lūdzu, kungs, lūdzu," nerimās Norberts, šņukstēdams arvien skaļāk. "Mēs varētu aiziet un pārbaudīt. Varbūt ir kāda iespēja…"