KLĪNIKA ,,DIŽAIS PIEKŪNS"

Es laikam šajā mēnesī daudz strādāju. Es saku «laikam», jo interesantu darbu ir grūti izmērīt. Un tomēr — salīdzinājumā ar Pana- rinu paveicu nožēlojami maz. Zinātnieka deviņas atmiņas (varbūt jāsaka — papildatmi- nas?), cita citu netraucēdamas, «sagremoja» informāciju, ko viņš ik dienas uzņēma četru stundu ilgajos seansos. SV, sarunājoties ar mani. spēja vienlaicīgi domāt par deviņām dažādām problēmām. Pie tā ir grūti pierast. Es bieži pārbaudīju Panarinu, devu viņam uzdevumus, lūdzu kaut ko aprēķināt, pārtulkot. Panarins gandrīz zibenīgi izpildīja manus uzdevumus, turklāt nepārtraukdams savu parasto darbu.

Otrās atminas apjoms ir mazāks nekā pirmās, bet trešās — mazāks nekā otrās, un tā

tālāk. Toties atbilstoši pieaug domāšanas operāciju ātrums. Ja Panarinam būtu divpadsmitā atmiņa (nolādētā terminoloģija!), viņš varētu sacensties ar skaitļošanas mašīnu.

Lai cik tas arī būtu savādi, Panarins izturas pret savām iespējām diezgan mierīgi un pat ar vieglu skepsi. Man turpretī atmiņu līdzāspastāvēšana šķiet milzīgs zinātnes sasniegums. Iespējams pat, ka tas ir visdaudzsološākais visā tās vēsturē. Zināšanu fronte ātri paplašinās, bet specializācija ievirza darbu un zināšanas arvien šaurākā gultnē; tagad šo traģisko pretrunu izdosies likvidēt. Cilvēkam pietiks spēka -gan ļoti plašu zināšanu apgūšanai, gan mākslai, gan arī dzīvei — turklāt krietni daudzveidīgākai nekā Leonardo dzīve …

Vienkāršs aprēķins.

Cilvēks spēj uztvert ne vairāk kā 25 informācijas bitus sekundē. 80 gadu ilgā saspringtā darbā (ik dienas 8 stundas) smadzenes saņem 4,2- 1010 bitus. Tas ir maksimums. Praksē šis skaitlis ir daudz mazāks. Tai pašā laikā cilvēka smadzeņu tilpums teorētiski pārsniedz 1015

—1016 bitus. Mēs izmantojam tikai vienu miljono daļu mūsu iespēju …

Kad es izstāstīju Panarinam savus apsvērumus, viņš sacīja bez sajūsmas:

— Diemžēl, sākot ar astoto atmiņu, krasi pastiprinās izstarojumi. Tas, ko es iegaumēju, ātri izgaist. Tipiska telepātija! Tieši tāda ir telepātijas mehānikas.būtība: smadzenes sāk darboties augstfrekvences režīmā. Parastajos apstākļos tas notiek reti. Biežāk smadzeņu defekta gadījumos vai kritiskās situācijās, kad domāšanas augstfrekvences režīmi spontāni rezonē. Bet man tas notiek pakāpeniski. Tā tas ir. Ja šeit būtu vēl viens tāds pilsonis, mēs nepārtraukti apmainītos domām. Neatkarīgi no mūsu vēlēšanās. Un, ja šeit būtu tūkstošiem tādu cilvēku, visi dzirdētu cits cita domas … Var jau būt, ka Jurijam Petrovi- čam taisnība — perspektīvāks ir cits ceļš.

Vēlāk es uzzināju, ka Vitovskis jau pašā sākumā bijis pret atmiņas apjoma mehānisku palielināšanu. Pēc Vitovska domām, jāizmanto «augstāko» atmiņu īsais mūžs: nepieciešamības gadījumā cilvēks ātri uzņem milzīgu informācijas klāstu, izmanto to, bet pēc tam zināšanas, kas kļuvušas nevajadzīgas, izzūd.

Jāatzīstas, ka Panarina un Vitovska domstarpību būtība nav īsti skaidra. Varētu taču izmantot abas metodes.

— Nedomājiet par to, nenovirzieties, — teica Panarins. — Jūsu eksperiments ir daudz svarīgāks. Nestrīdieties. Visnozīmīgākie atklājumi zinātnē attiecas uz pašas zinātnes organizāciju. Patlaban uz katru nenovecojušu hipotēzi ir trīs četras hipotēzes, kuras pilnīgi varētu nodot arhīvā. Tomēr to autori izmisīgi aizstāvas. Iedomājieties: cilvēks ir noņēmies ar šo hipotēzi piecpadsmit, divdesmit, trīsdesmit gadus — un pamazām sācis pamanīt, ka tā, hm, teiksim, rada zināmas šaubas. Bet cilvēkam tad jau ir solīds stāvoklis, skolnieki. Viņam nav laika šaubīties: redakcijās jau guļ raksti, ir sastādīts lekciju saraksts, ieplānota runa kongresā … Pat vienatnē ar sevi viņš neuzdrošinās aizdomāties līdz galam. Vieglāk ; pārliecināt sevi, ka apstrīdi citas hipotēzes tīri zinātnisku apsvērumu dēļ … Bet redz,1 kur tas suns aprakts: jo straujāka ir zinātnes, attīstība, jo biežāk jāmainās hipotēzēm. 7A- nātne operē galvenokārt ar hipotēzēm: pied laiko vienu — aizsviež, atrod citu, tuvāku īsi tenībai, un tūlīt sāk atkal jaunus meklējumus; Bet hipotēzes radītājs negrib, nevar uzreiz kdj pā ar hipotēzi «aizsviest sevi» izejas pozīcijās. No tīri cilvēciskā viedokļa ir saprotams! otras dzīves taču nav. Ilgs mūžs padarīs cilvēkus gudrākus. Viņi vairīsies padziļināt savas kjūdas tikai tāpēc vien, ka nav laika tās izlabot. Kaut gan, patiesību sakot, atzīt kjū-j das nekad nav par vēlu. Es nodibinātu pat" speciālu prēmiju zinātniekiem, kas aizstāvē-] juši nepareizas teorijas un pēc tam spējuši] vīrišķīgi pateikt: jā, esmu kļūdījies, sākšu no jauna . ..

* * *

Vēl piecpadsmit minūtes. Panarins ieradīji sies tieši noteiktā laikā, viņš ir precīzs.

Šķiet, ka ir ņemti vērā visi iedomājamie va-ļ rianti. Lai arī kāds būtu konsolidācijas ter- J

miņš, es rīkošos pēc iepriekš pārdomāta plāna.- Maz ticams, ka notiks kaut kas negaidīts.

Es uzrakstīju šo frāzi un nodomāju: nē,i viss būs negaidīts.