Labirinta gūstā

koris bija pieklusis, bet tad kāds zēns ierunājās. Tomass no­jauta, ka nekad neaizmirsīs šos vārdus.

Prieks tevi redzēt, švali! zēns teica. Esi sveicināts Klajumā!

' \ '

JL

li

2. NODAĻA

r

Izpalīdzīgas rokas ņirbēja ap Tomasu, viņu pieceļot kā­jās un notraušot putekļus no krekla un biksēm. Vēl aizvien apžilbis no spilgtās gaismas, zēns nedaudz grīļojās. Viņu pār­ņēma nevaldāma ziņkāre, taču nelabā dūša traucēja pievērst pienācīgu uzmanību apkārtnei. Kamēr Tomass grozīja gal­vu no vienas puses uz otru un centās aptvert notiekošo, viņa jaunie biedri klusēja.

Tomass lēnām griezās ap savu asi, bet pārējie pavadīja viņu ar zobgalīgiem skatieniem un smīniem, daži pastiepa roku un iebakstīja ar pirkstu. Te bija vismaz kādi piecdes­mit zēni sasvīduši, netīrās drēbēs, it kā nupat būtu smagi strādājuši, visu rasu un izmēru, dažādas miesas uzbūves un atšķirīga matu garuma. Uzlūkojot te ērmīgo vietu, te svešās sejas, Tomasam atkal sareiba galva.

Viņi atradās plašā, vairāku futbollaukumu izmēra pagal­mā, ko no visām pusēm ieskāva milzīgs pelēks akmens mūris, daudzviet klāts ar biezu vīteņaugu slāni. Sienas izskatījās vis­maz simt metrus augstas un veidoja regulāru četrstūri. Katru sienu precīzi vidū šķēla stāva atvere visā augstumā. Viņpus, cik Tomass spēja saskatīt, turpinājās garas ejas vai gaiteņi, kas veda kaut kur tālumā.

-    Paskatieties uz to zaļknābi! atskanēja čerkstoša balss. Tomass neredzēja, kam tā piederēja. Nolauzīs vēl kaklu, ie­vērtējot jaunās mājas.

Vairāki zēni iesmējās.

-    Aizver pāksti, Gallij! viņus pārtrauca dobjāka balss.

Tomass sakoncentrēja uzmanību uz sev tuvāko svešinie­ku loku. Viņš apzinājās, ka droši vien neizskatās pārāk saka­rīgs, jo jutās kā sazāļots. Garš, gaišmatains puisis ar stūrainu žokli skaļi ievilka gaisu caur nāsīm; viņa sejā nebija nekādas izteiksmes. īsāks, apaļīgs zēns nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, veroties augšup plati ieplestām acīm. Drukns, stipri muskuļots aziāts, sakrustojis rokas, vērtējoši pētīja To­masu; viņa šaurā krekla piedurknes bija uzrotītas augšup, atklājot iespaidīgus bicepsus. Tumšādains puisis tas pats, kurš bija viņu sveicinājis, bargi rauca pieri. Vesels bars citu vienkārši blenza.

-    Kur es esmu? Tomass vaicāja, pārsteigts par savu bal­si, kuras skaņa viņa atmiņā nebija saglabājusies. Tā neizklau­sījās īsti pareizi smalkāka, nekā viņš būtu domājis.

-    Labāk nevaicā, atbildēja tumšādainais zēns. Galve­nais, esi rāms un nekrīti panikā.

-    Kurš uzraugs viņam būs? kāds kliedza no aizmugures.

-    Es taču jau teicu, pāli! atsaucās spalga balss. Viņš ir klunkšķis, tātad būs slauķis, nav divu domu! To pateikušais sāka ķiķināt, it kā tikko būtu izskanējis smieklīgākais joks pasaules vēsturē.

Tomasam atkal pārvēlās mulsuma vilnis, dzirdot tik daudz vārdu un frāžu, kas viņam neko neizteica. Švalis. Klunkšķis. Uzraugs. Slauķis. Vārdi bira pār zēnu lūpām tik dabiski, ka šķita dīvaini tos nesaprast. Izskatījās, ka atmiņas zudums atstājis robu arī valodas uztverē. Tas bija dezorientējoši.

Tomasa apziņā cīnījās dažādas emocijas. Apjukums. Ziņ­kāre. Bailes. Panika. To visu pavadīja tumša ārkārtējas bez­cerības sajūta, it kā pasaulei būtu pienācis gals, it kā tā būtu izdzēsta no viņa atmiņas un aizvietota ar kaut ko šausmīgu. Viņam gribējās bēgt un paslēpties no visiem un visa.

-     Deru uz savām aknām, ka jau tas būs sasniegums, piemetināja zēns ar čerkstošo balsi. Tomass nevarēja saskatīt viņa seju.

-     Muti ciet, es teicu! ieaurojās tumšādainais. Ja ne­beigsiet vārīties, nākamā pauze būs divreiz īsāka!

Tas noteikti ir viņu vadonis, Tomass nosprieda. Noguris no sev pievērstās uzmanības, viņš sāka pētīt vietu, ko tumšā­dainais zēns bija nodēvējis par Klajumu.

Pagalma pamatni klāja milzīgas akmens plāksnes, dau­dzas no tām bija saplaisājušas, bet spraugās auga zāles kušķi un nezāles. Savāda, noplukuši koka būve vienā no laukuma stūriem stipri izcēlās uz pelēko akmens sienu fona. Ēkas tu­vumā auga daži koki, to saknes atgādināja mezglainas rokas, kas ierakušās akmeņainajā augsnē, meklējot barību. Citā lau­kuma stūrī atradās dārzi no vietas, kur stāvēja Tomass, varēja saskatīt kukurūzu, tomātu stādus un augļu kokus.

Trešajā pagalma stūrī bija ierīkoti koka aploki aitām, cū­kām un govīm. Ceturto aizpildīja biezs koku puduris; tuvā­kie no tiem izskatījās sakropļoti un gandrīz nokaltuši. Zilajās debesīs virs galvas neredzēja neviena mākonīša, taču par spī­ti tam, ka bija gaišs kā dienā, no saules nebija ne miņas. Sienu mestās garās ēnas nedeva nekādu priekšstatu par diennakts laiku un debespusēm tikpat labi varēja būt gan agrs rīts, gan vēla pēcpusdiena. Tomass dziļi ievilka elpu, lai nomieri­nātu satrauktos nervus, un viņa jutekļiem tūlīt uzbruka vese­la smaržu un smaku armāda. Svaigi uzrakta zeme, kūtsmēsli, priežu skujas, kaut kas trūdošs, kaut kas salds… Kaut kādā veidā viņš zināja, ka visas šīs smakas ir raksturīgas fermai.