Labirinta gūstā

Tomass pie sevis atviegloti nopūtās. Neskatoties uz visu Labirintā piedzīvoto, viņš vēl aizvien vēlējās kļūt par skrējēju. Bet uzreiz par uzraugu? Tas nemaz neizklausījās nopietni.

Ņūts pārlaida acis telpai. Labi. Esam uzklausījuši vairā­kus priekšlikumus. Izteiksimies pēc kārtas par katru no tiem…

-     Eu, izbeidz, iejaucās Cepetis. Vienkārši balsojam, un miers! Es atbalstu tavu priekšlikumu.

-    Es arī, piebalsoja Minjo.

Arī pārējie Padomes locekļi steidza paust savu piekriša­nu; Tomasu pārņēma atvieglojums un pat zināms lepnums. Vinstons bija vienīgais, kurš balsoja pret.

Ņūts paskatījās uz viņu. Tava balss neko neizšķir, bet pastāsti, kas tev sagādā raizes.

Vinstons vispirms uzmanīgi nopētīja Tomasu, tad pa­griezās pret Ņūtu. Principā man nav iebildumu, bet mums nevajadzētu pilnībā ignorēt Gallija vārdus. Tajos varētu būt sava daļa patiesības. Es neticu, ka viņš to tā vienkārši izdo­māja. Un tā ir taisnība, ka kopš Tomasa ierašanās te viss ir sagājis galīgā grīstē.

-     Sarunāts, Ņūts teica. Mēs varam apņemties katrs īpaši piedomāt par to. Varbūt, kad kādreiz kļūs garlaicīgi, sa­sauksim vēl vienu Sapulci, lai to pārrunātu. Labi?

Vinstons pamāja ar galvu.

Tomass atkal sajutās neredzams. Kad jūs vienreiz beig­siet runāt tā, it kā manis te nebūtu? viņš ievaidējās.

-     Paklau, Tomij, Ņūts atbildēja. Mēs tikko iecēlām tevi par skrējēju. Beidz čīkstēt un sāc iesildīties. Minjo tev daudz būs jāiemāca.

Tikai tobrīd Tomass to aptvēra līdz galam viņš būs skrējējs un katru dienu dosies ārpus sienām izlūkot Labirin­tu. Par spīti visam viņš sajuta patīkamu uzbudinājumu un nešaubījās, ka turpmāk spētu izvairīties no palikšanas laukā naktī. Varbūt aizpagājusī nakts bija pirmā un pēdējā reize, kad viņam tā nepaveicās.

-    Un kad man būs jāizcieš sods?

-    Rīt, Ņūts atbildēja. No saullēkta līdz saulrietam.

Viena diena, Tomass nodomāja. Varēja būt arī ļaunāk.

Sapulce tika pasludināta par slēgtu, un visi, izņemot Ņūtu

un Minjo, steigšus pameta telpu. Ņūts palika sēžam savā vie­tā un kaut ko vēl pierakstīja. Mjā, tā tik bija izklaide, viņš norūca pie sevis.

-    Un tas viss pateicoties mūsu zaļknābim. Minjo pie­nāca klāt un draudzīgi iedunkāja Tomasa plecu.

Tomass iedunkāja viņam pretī. Par uzraugu? Tu gri­bi mani iecelt par uzraugu? Tu esi vēl vairāk izkūkojis prātu nekā Gallijs.

Minjo notēloja ļaunu smīnu. Bet tas nostrādāja, vai ne? Tēmē augstu, trāpi zemu. Paldies teiksi vēlāk.

Tomass nenovaldījās un pasmaidīja par skrējēja viltīgo taktiku. Viņa uzmanību piesaistīja skaļš klauvējiens pie at­vērtajām durvīm. Tajās stāvēja Čaks, izskatoties tā, it kā tikko būtu bēdzis no bēdneša. Smaids pazuda no Tomasa sejas.

-     Kas noticis? Ņūts vaicāja, piecēlies kājās; viņa balss intonācija raisīja Tomasā vēl lielākas bažas.

Čaks nemierīgi žņaudzīja rokas. Mani sūtīja medbrāļi.

-    Kāpēc?

-    Cik saprotu, Albijs ir galīgi satrakojies, visu laiku ārdās un pieprasa, ka viņam jārunā ar kādu.

Ņūts devās uz durvju pusi, bet Čaks pacēla roku. Ē… viņš nesauc tevi.

-    Kā to saprast?

Čaks norādīja uz Tomasu. Albijs grib runāt ar viņu.

27. nodaĻa

t

Jau otro reizi todien Tomass no pārsteiguma pazaudēja balsi.

-    Nu, tad ejam. Ņūts satvēra viņu aiz rokas. Tu taču nedomā, ka es neiešu tev līdzi.

Čaks sekoja viņiem pa pēdām. Zēni izgāja no Sapulces telpas un devās pāri vestibilam uz šaurām vītņveida kāpnēm, kuras Tomass iepriekš nebija pamanījis. Ņūts uzlika kāju uz pirmā pakāpiena, pagriezās un veltīja bargu skatienu Čakam. Tu paliec tepat.

Pārmaiņas pēc tas tikai pamāja ar galvu un neko neteica. Tomass nojauta, ka zeņķis nebūt nekāro redzēt Albiju.

-      Nenokar degunu, Tomass viņam uzsauca, sekojot Ņūtam, kurš jau devās augšup pa kāpnēm. Mani tikko ie­cēla par skrējēju. Nu tu esi čomos ar eliti, zēns centās jo­kot, negribēdams atzīt, ka viņu biedē tikšanās ar Albiju. Ja nu klajumnieku vadonis izteiks tādus pašus apvainojumus kā Bens? Vai vēl ļaunākus?

-    Jā, kā tad… Čaks nočukstēja, apstulbis blenzdams uz koka pakāpieniem.

Tomass paraustīja plecus un sāka kāpt. Zēna plaukstas kļuva miklas, gar deniņiem noslīdēja sviedru lāsīte. Viņš nu­dien nealka sastapt Albiju.

Ņūts, pavisam drūms un nopietns, gaidīja kāpņu augšā. Viņi atradās otrā galā garajam, tumšajam gaitenim, kas sākās pie galvenajām kāpnēm tām pašām, pa kurām Tomass pir­majā dienā bija nokļuvis pie Bena. Šīs atmiņas uzdzina ne­labumu. Tomass cerēja, ka Albijs būs paspējis pilnībā atgū­ties no Pārvēršanas un viņam nebūs atkal jāpieredz visas tās šausmas slimīgi zaļganā āda, izspiedušās vēnas, raustīšanās gultā. Taču bija jāsagatavojas visļaunākajam. Tomass saņēma dūšu.