Labirinta gūstā

-     Prieks iepazīties, Tomas, Čaks turpināja. Nesatrau­cies, es par tevi parūpēšos. Esmu te jau veselu mēnesi un pa­zīstu Klajumu kā savu kabatu. Vari droši paļauties uz Čaku, ja?

Tomass jau bija gandrīz sasniedzis graustu un nelielo zēnu bariņu, kas pulcējās tā priekšā, kad viņu pārsteidza ne­gaidīta dusmu lēkme. Viņš strauji apcirtās pret Čaku. Tu pat nespēj man neko pastāstīt! Es nesauktu to par parūpēšanos. Tomass pagriezās pret durvīm, pilns apņēmības doties iekšā un pieprasīt atbildes. Viņam nebija ne jausmas, no ku­rienes uzradies šis pēkšņais drosmes pieplūdums.

Čaks tikai paraustīja plecus. Man nav jēgas tev neko stāstīt. Principā es pats vēl esmu tikai jauniņais. Bet mēs va­ram būt draugi…

-    Man nevajag draugus! Tomass nikni atcirta.

Viņš bija sasniedzis durvis neglītu, saulē izbalējušu koka plāksni. Atvēris tās, Tomass ieraudzīja dažus zēnus, kas ar stoisku sejas izteiksmi stāvēja greizu kāpņu pakājē. To margas un pakāpieni bija šķībi un izļodzījušies uz visām pu­sēm. Gaiteņa un priekštelpas sienas bija aplīmētas ar tum­šām tapetēm, kas daudzviet lobījās nost. Vienīgie redzamie rotājumi telpā bija noputējusi vāze uz trīskāju galdiņa stūri un melnbalta bilde ar vecu sievieti senlaicīgā baltā kleitā. To­masam tas viss atgādināja skatu no kādas šausmu filmas par spoku apsēstu māju vai kaut ko tamlīdzīgu. Pat grīdas segu­mā trūka dažu dēļu.

Namā valdīja spēcīga putekļu un pelējuma smaka, kas stipri atšķīrās no patīkamajām smaržām ārpusē. Pie griestiem karājās nevienmērīgi ņirbošas dienasgaismas spuldzes. To­mass pirmoreiz aizdomājās par to, no kurienes tādā vietā kā Klajums ir elektrība. Viņš uzmeta skatienu vecajai sievietei bil­dē. Vai viņa te kādreiz dzīvojusi? Rūpējusies par šiem zēniem?

-    Eu, reku zaļknābis! iesaucās kāds no vecākajiem pui­kām. Tomass ar šausmām saprata, ka tas ir tas pats melnmatis, kurš veltīja viņam naidpilno skatienu iepriekš Klajumā. Zēns bija aptuveni piecpadsmit gadus vecs, gara auguma un kalsns. Sejas vidū gozējās mazas dūres izmēra deguns, kas at­gādināja kroplīgu kartupeli. Ka tik nebūs pieklunkšķinājis bikses no vecā Benija bļaušanas. Ko, atnāci nomainīt autiņus, šmurguli?

-    Mani sauc Tomass. Viņam bija jātiek prom no šī pui­ša. Vairs nebilzdams ne vārda, Tomass devās uz kāpņu pusi tikai tāpēc, ka tās bija vistuvāk, tikai tāpēc, ka nezināja, ko citu vēl darīt vai teikt. Taču bezkauņa ar paceltu roku aizšķēr­soja viņam ceļu.

-     Lēnām pār tiltu, zaļknābi. Viņš pakratīja īkšķi pret griestiem. Jauniņajiem ir aizliegts redzēt tos, kas ir… sadzel­ti. Ņūta un Albija noteikumi.

-    Ko tu man piesējies? Tomass vaicāja, cenzdamies ne­izrādīt bailes un nedomāt par to, ko nozīmēja sadzelti. Es pat nezinu, kur esmu. Es tikai meklēju palīdzību.

-     Paklau, zaļknābi. Zēns sakrustoja rokas un savilka pieri krunkās. Es esmu tevi redzējis jau agrāk. Tas, ka tu te parādījies, ir ļoti aizdomīgi, un es noskaidrošu, kāpēc.

Tomasa dzīslās uzbangoja asinis. Es tevi redzu pirmo­reiz mūžā! Man nav ne mazākās jausmas, kas tu esi, un, go­dīgi sakot, pilnīgi pajāt! viņš atcirta, kaut arī saprata, ka pa­visam droši to nevar zināt. Bet kā gan šķietami nepazīstamais zēns spēja atcerēties viņu?

Puisis nicīgi iesmējās: tā bija īsa skaņa, kurā šņāciens sa­plūda ar atkrēpošanos. Tad viņa seja kļuva nopietna, uzacis saraucās pieres vidū. Es esmu… redzējis tevi, švali. Tikai retais šeit var teikt, ka ir ticis sadzelts. Viņš norādīja uz kāp­ņu augšgalu. Es esmu. Es zinu, kas tagad jāpārcieš vecajam Benijam. Ar mani ir noticis tas pats. Un Pārvēršanas laikā es redzēju tevi.

Viņš pastiepa roku un ar pirkstu iebakstīja Tomasam krūtīs. Deram uz tavu pirmo maltīti no Cepeša, ka arī Benijs būs tevi redzējis!

Tomass ne mirkli nenovērsa acis no sava pretinieka, taču nolēma paklusēt. Viņam atkal sāka uzmākties panika. Kad vienreiz situācija beigs pasliktināties?

Kas ir, nomīzi no bēdnešiem? rupeklis vaicāja, ļauni smīnēdams. Drusku sabijies, ja? Baidies, ka arī tevi sadzels?

Atkal šis vārds. Sadzelt. Tomass centās par to nedomāt un ar roku norādīja uz otro stāvu, no kurienes skanēja slimā zēna vaidi. Ja tur ir Ņūts, es gribu ar viņu parunāt.

Rupeklis neko neteica, pāris sekundes nekustīgi vērās Tomasā, tad pakratīja galvu. Zini, ko? Tev taisnība, Tomij. Man nevajadzētu tik ļauni izturēties pret jauniņajiem. Kāp vien augšā. Nešaubos, ka Albijs un Ņūts tevi apskaidros… Nopietni, kāp augšā. Es atvainojos.

Viņš viegli uzsita Tomasam pa plecu, pakāpās soli atpa­kaļ un ar žestu norādīja uz kāpnēm. Taču Tomass nojauta, ka puisim kaut kas ir aiz ādas. Daļējs atmiņas zudums vēl neno­zīmē, ka esi kļuvis par pilnīgu idiotu.

-     Kā tevi sauc? Tomass pavaicāja, lai nedaudz novilci­nātu laiku, pirms izlemt, vai klausīt aizdomīgajam uzaicinā­jumam.