Laika cilpa

– Fu! Es domaju… es gribeju teikt, ka mes ne… bet ta ka sis ir gadijums… ejam atri gulet. Bet es tev tulit pateiksu… Es nevaresu piecelties.

– Cik ir pulkstens? – Vitja jautaja.

Katja paskatijas uz aizverto pazemes vaku.

– Pulkstenis ir vienpadsmit, vai varbut jau pusnakts.

Vitja peksni atcerejas par trenera elektronisko Casios, iznema no slepenas kabatas pulksteni un paskatijas uz ekranu.

"Trispadsmit trisdesmit septini…" vins nomurminaja, verodams, ka mirgo sekunzu cipari, "58…59…58…58…59…"

–Kas tev ir? “Katja nevilus pastiepa roku, noradot uz divaino mehanismu.

Vitja saspieda vina plaukstu, aizvera acis, tad atspieda to.

– Tas ir… pulkstenis… trispadsmit trisdesmit septini…

– Es nekad neko tadu neesmu redzejis.

– Japanis, – Petja svarigi iestarpinaja. – Tas ir musu komandieris. Viniem pat ir melodija… Vitka, paradi, ka vini spele!

Vitja pakratija galvu – Petijai nevajadzeja iejaukties vina padomos, tacu nebija kur iet. Vins vienlaikus nospieda tris pogas un saka skanet melodija “Kalinka-Malinka”. Nospiedu to velreiz, un atskaneja pazistama melodija no “Maskavas naksu Podmoskovnye vecery”.

Vitja paskatijas uz Katju, parsteiguma iepletas acis. Bet, kad sakas nakama melodija, visi puisi nodrebeja, gandriz pec paveles – pat Petja, kas jau guleja uz izklatas estakades gultas, atdzivojas. Vinu nebija iespejams neatpazit, un bija tik divaini vinu dzirdet tiesi seit, saja laika. "Uzvaras diena". No kurienes tas radas japanu pulkstenos – vareja tikai minet – varbut tie tika izgatavoti pec pasutijuma speciali krieviem, vai varbut japaniem sis dziesmas patika. Neviens nezinaja atbildi uz so jautajumu.