Mani nevar aizvainot! Personigas drosibas skola

– Ari iekapsana lifta kopa ar svesinieku palielina jusu risku. Tas nenozime, ka jums vajadzetu baidities no visiem cilvekiem lifta. Galu gala, piemeram, jus nepariet pari celam pie sarkanas gaismas ne tapec, ka katru reizi varetu notikt negadijums, ne. Ir tadi, kas skrien pari brauktuvei pie aizliedzosa luksofora signala, tacu vini uznemas milzigu risku.

Izlasot visus drosibas punktus, Katja nodomaja: tomer ir svarigi un forsi but uzmanigiem! Vina velreiz uzslaveja sevi par to, ka izskreja no iebrauktuves un steidzas pie teta.

Atzimes beigas meitene ieraudzija majasdarba uzdevumu:

"Kopa ar vecakiem izdomajiet, ko atbildet vai ko darit uz svesa cilveka piedavajumu braukt lifta?"

UZDEVUMS:

Palidziet Katjai izpildit so uzdevumu. Kopa ar vecakiem izdomajiet ticamas isas atbildes uz svesinieka piedavajumu braukt ar liftu un praktizejiet tas sava ieeja. Uzmanieties cela uz skolu un majup!

Pazaudejas

– Es nekad nedomaju, ka ar mani varetu notikt kaut kas tads, ko rada tikai televizijas izmeklesanas reportazas," savu stastu saka mans kaimins Sanka.

Gandriz katru ritu mes ar vinu satikamies pie izejas no ieejas un kopa devamies uz skolu: vins koslaja zinatnes granitu, un es so granitu parvertu aizraujosas zinasanas par OBL un ieliku tas jaunos pratos. Spriezot pec stastu daudzuma – un Sankai katru dienu bija jauni stasti – mana kaimina dzive varijas. Un vins to nebija izdomajis! Sadu speju atrast piedzivojumu ikdiena vareja tikai apskaust. Tomer man un Sanka vecakiem galvenais bija tas, ka visi vina piedzivojumi beidzas drosi.

Taja rita, tikko man aiz muguras bija aizskrejusas ieejas durvis, kaimins, sveicinoties dezurdala, sarikoja intrigu un nolema pats to atklat.

"Viss sakas ar vienkarsu mammas frazi:

– Sodien pec skolas nekavejies klase. Mes ejam uz Hiperparku.

Septinu gadu vecuma man nepatika iepirkties, bet gadijums bija svarigs – jaizvelas davana vecteva dzimsanas diena. Turklat es biju tikai dzirdejusi par lielako iepirksanas centru musu pilseta, bet nekad ieprieks tur nebiju bijusi. Pirmkart, Hiperparks atradas talu no musu majas, un, otrkart… Otrkart, zinot manu nepatiku pret iepirksanos, mamma reti kad nema mani lidzi.

Tulit pec skolas, ka tika teikts, mes devamies iepirkties pec davanas.

– Pat pieredzejis izsekotajs seit apmalditos! – es satraukti teicu, skatoties uz mirdzosajiem bezgaligo aleju limeniem, kas sapluda uz milzigo koku zales centra.

Mamma sava telefona bija atverusi zimolu un nodalu karti:

– Sadu karti ka musu varetu apskaust jebkurs izsekojejs. Seko man, Sanka! Sekojiet ar atvertam acim un neatpalieciet! Sapratat?

– Pienemts izpildei! – Es zinoju un izstiepjos taisna linija.

Mamma pamaja ar roku.

– Vai man nodot tevi aktieriem?

Pec pirma stava un pusotras stundas musu pastaigas uztraukumu nomainija izmisums. Es sapratu, ka ir neticami gruti izveleties davanu cilvekam, kuram, ka vins pats teica, ir "viss laimei". Galva un kajas man knudinaja, un es sekoju mammai, nepieversot uzmanibu spilgtajiem plakatiem vai spidosajam izkartnem. Un es jau grasijos skumt ka Ivans Carevics no pasakas, bet tad pirma stava alejas vidu mana klejojosa acs pamanija izkartni: "Automodelu izpardosana".

Nogurums pacelas ka roka. Aizmirsusi par noradijumu "tureties lidzi", es pagriezos uz nodalu, kas bija atzimeta ar neona bultinu. Labi, labi, es atcerejos rikojumu, bet nevareju pavelet savai sirdij un kajam – automasinas bija mana kaisliba. Dzeltenie Lamborghini, sarkanie Ferrari, akvamarina krasas BMW – tie mirkskinaja man, it ka no puletajiem saniem atstaroties spilgto veikala lukturu gaisma. Es caurskatiju katru modeli lidz automobilu rindas galam un uzreiz nopriecajos: baltais Lincoln limuzins, par kuru biju sapnojusi, nekur nebija atrodams – es biju ieradusies velti. Gatavojos izlekt no veikala, kad peksni, pati negribedama, kluvu par liecinieci istam noziegumam: blakus nodala pari alejai divi pusaudzi izrava kadam virietim no kabatas mobilo telefonu. Precizak, viens no lidzdalibniekiem izlikas, ka izvelas preci, bet, tiklidz darbs bija paveikts, noziedznieki ar garlaikotu skatienu kopa devas uz izeju.

Nikolajs Petrovics, pazistamais apkaimes policists, biezi brinijas par manu erglaino redzi. Viss tapec, ka es jau no talienes vareju pamanit svarigas detalas un pat parkapeju autovaditaju numurus. Un tepat caur iepirksanas rindas platumu un diviem stikliem es fikseju zadzibas faktu.

Es to esmu fiksejis, bet ko man darit talak? Kliegt "zagli!"? Lidz bridim, kad es izsauksu palidzibu, zagli bus paspejusi aizbegt. Tik liela tirdzniecibas centra, starp puli, kas steidzas dazados virzienos, to bija viegli izdarit.

Es nolemu sekot lidzi iebrucejiem un izdomat ricibas planu pa celam. Mana gadijuma liels cilveku skaits ari bija man par labu. Kurs no pula pieverstu uzmanibu septinus gadus vecam zenam?