Mazais cilvēkbērns

Viņš sēž savā parastajā pozā, pie kuras esmu pieradis un kura man vairs neliekas samocīta. Kādu laiku viņš skatās apdzisušajā ekrānā uz vecā Toma pieres, pēc tam paceļ acis pret debesīm, it kā cerēdams ieraudzīt tur, divsimt kilometru augstumā, manu bāzi, kas savienota ar Klejotāju pavadoni, bet aiz viņa muguras plešas pazīstamā aizliegtās planētas Šķirsts panorāma — smilšu kāpas, viļņojošais miglas auts virs karstā dumbrāja, drūmā kalnu grēda tālumā, bet virs tās — tievie, garie vareno un laikam mūžīgi neatklāto ierīču pavedieni, gluži kā lokani, dreboši baismīga kukaiņa taustekļi.

Tur pie viņiem patlaban ir pavasaris, krūmiem saplaukuši lieli spilgtas krāsas ziedi, virs kāpām virmo silts gaiss. Mazais izklaidīgi skatās uz visām pusēm, pirksti pārcilā gludos akmentiņus. Pār plecu viņš paskatās uz kalnu pusi, atkal novēršas un kādu laiku sēž nekustīgi, galvu nokāris. Pēc tam apņēmīgi izstiepj roku uz manu pusi un nospiež izsaukuma taustiņu Tomam zem paša deguna.

—   Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Vai tu jau izgulējies?

—   Jā, — es atbildu. Man ir jāsmejas, kaut gan briesmīgi nāk miegs.

—   Stas, tagad būtu labi paspēlēties, vai ne?

—   Jā. Tas nebūtu slikti.

—   Circenītis aizkrāsnē, — viņš saka un kādu brīdi cieš klusu.

Es gaidu.

—   Labi, — moži saka Mazais Cilvēkbērns. — Tagad parunāsim, vai ne?

—   Protams, — es piekrītu. — Parunāsim.