Mēs - no tālās pasaules

Pēc desmit dienām, kad iesēdos Magadanas—Mēness reisa raķetes atzveltnī, man iepretī ar siksnām piesprādzējās tieviņa meitenīte lielām, melnām acīm. Es jutos laimīgs un lepns. Man šķita, ka tas biju es, kas tevi aizvilināja briesmu pilnajā kosmosā. Es visu laiku tramīgi raudzījos: «Kur te varētu draudēt briesmas? No kā man tevi vajadzētu pasargāt?» Bet tu, zobgalīgi smaidīdama, vēroji mani: «Vai domājat nobiedēt? Neredzu nekā briesmīga.»

4

Es lidoju uz Mēnesi pirmo reizi. Mēs abi redzējām, kā tuvojas šī misiņkrāsas bumba izraibināta ar krāteriem. Mēs abi mācījāmies lēkāt pa Mēness dārziem starp izstīdzējušu zāli un milzīgiem, vārgulīgiem krūmiem. Divatā gājām tālā ekskursijā, apmaldījāmies un pazudām līdz vakaram, trīs stundas nosēdējām Mēness aklajā tumsā, līdz mūs sameklēja ar prožektoriem. Taču tev nebija nekādu baiļu, tu mani pat uzmundrināji: «Protams, mūs atradīs.»

Abi mēs vērojām kosmosa vienmuļības krāšņumu. Spīdēja nemirgojošas zvaigznes, starp kurām slīdēja ķiršsarkanais Marss.

Atceros, kā lidojām cauri asteroīdu joslai — vienī

gai mūsu ceļā bīstamai vietai. «Mums priekšā netīrs ceļš,» noteica kapteinis un lika ieslēgt saspiestā vakuuma aizsegu. Mēs abi stāvējām uz klāja tūristu caurspīdīgajā telpā un vērojām, kā dzirksteļojot, liesmojot, radot pat veselas žilbinošas uguns gāzmas, pret aizsegu eksplodēja asteroīdu daļiņas. Ātrums kļuva jūtams, fotonraķete klusi ietriecās varavīksnainā uguns jūrā. Reizēm gaismas strūklas apskāva telpu, un viss korpuss likās uguns pārņemts un degam. Tik uz mirkli tava seja saspringa, bet tad, bailes pārvarējusi, tu smaidīdama noteici: «Kad tā padomā, es visu savu mūžu būtu nosēdējusi Magadanas siltumnīcā, nekad šādu krāšņumu neredzējusi!»

Tad mēs padrāzām garām apaļajam Saturnam ar tādu kā dīvainu cepuri platām malām, bet bez virsas. Vēl dažas dienas vēlāk pusi no debess aizklāja jaunradīta pasaule, vēl gan stūraina kā pusaudzis, tumša, ar zilgansārtu lavas dzīslojumu, brūniem dūmiem virs uguns jūrām.

Pa apdzīvojamā pavadoņa logu mēs vērojām mūsu nākamo dzīves vietu, un sirmais, grumbainais Poēzijas komandants Ļū (atjaunināšanās viņam itin neko nelīdz, acīm redzot, reiz tam vajadzēs nomirt), ar pirkstu uz plankumiem rādīdams, stāstīja:

—   Te būs Epikas okeāns. Tālāk ir Liriķu salas, kam pamati jau sagatavoti. Tas te ir Jūrlīcis — labākais rajons, tur jau izsētas baktērijas. Bet tur tas tumšais virs mākoņiem — ir Olimps. Līdzās tam tie dzeguļi pie apvāršņa — Šekspīra grēda. Jūsu stacija ir pakalnē, lavaskrituma tuvumā. Vai jūs redzat to dzeltensārto stīdziņu?

Atzīstos, uz dzeltensārto stīdziņu brūnajās ciklonu grīstēs es raudzījos ar zināmām bailēm. Bet tu smaidīji. Vai tad es, tevi aizvilinājis kosmosā, drīkstēju baiļoties?

Pēc dažām stundām pie mums atlidoja Gena, mūsu mīļais Gena, strupdegunis un mūsainis, kurš ar savu čerkstošo dobjo balsi centās slēpt, cik viņš vēl jau- niņš. Viņš mūs kritiski noskatīja un izteica komandantam savu neapmierinātību.

—         Atkal jūs paņēmāt prom inženieri un vietā dodat

zaļus iesācējus! Mūsu staciju esat pārvērtis par kosmosa pirmziemnieku skolu! Tik vien zinām, kā mācīt un atdot, mācīt un atdot!

Tad viņš piesējās mūsu bagāžai:

— Kāpēc ceļa somas tik maziņas? Jūs braucāt uz tālo pasauli un zinājāt, ka veikalu te nav!

Mēs plātījām rokas ūn bikli taisnojāmies šā viszi- nīgā jaunekļa priekšā. Toreiz vēl nezinājām, ka tālajās stacijās cieņā un godā ir atbraucēji ar lielu bagāžu. Tādās ceļa somās var gadīties jaunumi: kinoaparāti, grāmatas, spēles, gnomi ar negaidītu programmu, pat jaunākās modes apģērbi, par ko pārrunāt garajos vakaros. Bet jauniņais bez ceļa somām ierodas sabiedrībā tikai ar savu atmiņu. Kas zina, vai tas paguvis tajā uzkrāt interesantus iespaidus.

Un tā purpinādams un pamācīdams Gena izveda mūs uz pavadoņa plakano platformu. Te, atšķirībā no tālo lidojupiu fotonraķetēm, kustība bija ļoti sajūtama. Viņpus margām slīdēja garām zvaigznes, šķita, ka grīda zem kājām sakustas, drusciņ pat reiba galva. Mēs atkal iesēdāmies atzveltņos un piesprādzējāmies ar siksnām… un pavadonis ar visām savām piebūvēm — kupoliem, antenām, caurulēm, tvertnēm un platformām — drīz vien pārvērtās spīdošā punktā. Toreiz mēs vēl nesapratām, ka šī kosmosā pamestā saliņa ar četrdesmit iemītniekiem kļūs mums par zinātnes un kultūras centru, ka uz turieni trauksim gan darīšanās, gan vaļas brīžos, ka lidosim turp kā uz centru, kā no Kolimas lidojām uz Magadanu un no Magadanas — uz Maskavu.

Mēs laidāmies lejup. Poēzija auga acīm redzami, auga un sakustējās. Stingās grīstes sāka mutuļot, pārvērtās lavas un zibeņu apgaismotos pelēkos, brūnos un sārtos ciklonos, putekļu un ūdens virpuļos. No kosmosa varenā klusuma vairs ne vēsts, mēs bijām ietrie- kušies jaunās planētas dārdošajā atmosfērā. Kā nostiepts audekls tirkšķēdami plīsa mākoņi, zibšņi meta zilganus tiltus starp debesīm un kalniem, spīdoša putra dzinās laukā no pārsprāgušām ielejām. Vesels līdzenums kā sagāzies plosts grima uguns jūrā. Redzējām, kā no ugunssārta pret stratosfēru cēlās biezi dūmu