Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Skatītāji sāka aplaudēt, tad aizvien skaļāk, jo dīvainis locīja vaļā locītavu pēc locītavas un izrāpās laukā no neiespējami mazās ceļasomas. Viņš izrādījās ļoti garš un izdēdējis kā maiksts, patiesībā tik kārns, ka šķita - kauli kuru katru mirkli izdursies cauri ādai. Viņš bija dzīva jautājuma zīme, bet izturējās tik cēli, ka es nespēju par viņu smieties. Vīrietis sāji nopētīja publiku un tad zemu paklanījās.

Pēc tam viņš kādu brīdi izrādīja, ka spēj izgriezt locītavas uz visām neiespējamām pusēm - celis grozījās tā, ka pēdas virspuse skāra gūžu, tad gurni ieliecās tā, ka celis piekļāvās krūtīm. Izpelnījies vēl aplausus un atkārtoti paklanījies, vīrietis uzstāšanos beidza.

Mēs vēl pakavējāmies pie skatuvītes, līdz skatītāji izklīda. Salokāmais cilvēks jau devās prom no podesta, kad Emma viņu uzrunāja: - Jūs taču esat īpatnis, vai ne?

Artists apstājās. Tad lēnītēm pavērās uz meiteni ar valdonīga sarūgtinājuma pilnu izteiksmi. - Kā, lūdzu? - viņš sacīja ar izteiktu krievu akcentu.

- Atvainojamies par uzmācību, bet mums jāatrod mis Pa-ceplīte, - Emma turpināja. - Mēs zinām, ka viņa ir kaut kur netālu.

- Phe! - Vīrietis atmeta ar roku, izdvesis ko vidēju starp smiekliem un spļāvienu.

- Tas ir steidzami! - Bronvīne lūdzās.

Salokāmais cilvēks sakrustoja rokas kaulainā X formā un atbildēja: - Es neko nezināt par to, ko tu sak’. - Un pameta skatuvi.

- Ko nu? - Bronvīne vaicāja.

- Turpināsim meklēt, - Emma attrauca.

- Un ja nu mēs neatradīsim mis Paceplīti? - Enohs vaicāja.

- Mēs turpināsim meklēt, - Emma nošņāca caur sakostiem zobiem. - Vai visiem skaidrs?

Visiem tas bija pilnīgi skaidrs. Mums nebija īpašas izvēles. Ja šoreiz neizdosies - ja mis Paceplītes te nebūs vai neatradīsim viņu pietiekami drīz tādā gadījumā visi mūsu pūliņi izrādīsies velti un mis Peregrine būs zudusi tieši tāpat kā tad, ja mēs nemaz nebūtu devušies uz Londonu.

No šī tingeltangeļa mēs izgājām tāpat, kā bijām ienākuši, nomākti pagājām garām jau tukšajām skatuvītēm, garām

parastā paskata zēnam un izgājām laukā no teltenes dienasgaismā. Stāvējām pie ieejas neziņā par to, ko iesākt tālāk, kad parastā paskata zēns, pavēris telts sānus, arī izlīda laukā. - Kas pa lietiņ’? - tas jautāja. - Izrāde negāja pie sirds?

- Tā bija.... tīri neko, - es izspēru un atmetu ar roku kā atgaiņājoties.

- Nebij gana īpatni? - puika neatlaidās.

Tas piesaistīja mūsu uzmanību. - Ko tu teici? - Emma pārjautāja.

- Pie Veiklinga un Rūkerija, - viņš norādīja mums garām uz laukuma tālāko nostūri. - Tur ir īstā izrāde. - Un, piemiedzis mums ar aci, zēns atkal nozuda teltenē.

- Tas gan izklausījās noslēpumaini, - Hjū piezīmēja.

- Vai viņš teica īpatni? - Bronvīne painteresējās.

- Kas ir Veiklings un Rūkerijs? - es pavaicāju.

- Tāda vieta, - Horācijs atbildēja. - Iespējams, kaut kur tepat cilpā.

- Varētu būt divu ielu krustojumā, - prātoja Emma un pavilka malā teltenes sānu, lai pavaicātu zēnam, vai to viņš bija gribējis teikt, bet puika jau bija prom.

Tā mēs izspraucāmies cauri pūlim uz laukuma tālāko stūri, uz kurieni zēns bija norādījis, pēdējo vāro cerību stariņu saistot ar pāris savādi nosauktām ieliņām, par kuru eksistenci nebijām īpaši droši.

Divus kvartālus aiz laukuma skatītāju saceltais troksnis pieklusa un tā vietā valdīja rūpnieciska dunoņa un klaboņa. Bagātīgā ceptas gaļas un dzīvnieku izkārnījumu smārda vietā tur smirdēja daudz pretīgāk un gluži neaprakstāmi. Šķērsojuši dubļainu Stiksas upes parodiju, kuru no abām pusēm ieskāva mūri, mēs nonācām rūpnīcu un darbnīcu rajonā, kur dūmeņi spļāva debesīs melnus mākoņus, un tur arī atradām Veiklinga ielu. Nomērojām to visā garumā, meklējot krustojumu ar

Rūkerija ielu, līdz atdūrāmies strupceļā pie liela, plata notekgrāvj а -Enohs pieļāva, ka tā varētu būt Flītas upe, - tad apmetām loku un atgriezāmies tur, no kurienes bijām nākuši. Kad bijām pagājuši garām Veiklinga ielas sākumam, tā izliecās un nogriezās, līdz rūpnīcu un darbnīcu namus nomainīja nemājīgu kantoru ēkas un nepievilcīgas mājas ar bezpersoniskām fasādēm bez uzrakstiem. Šī apkaime gluži vai ar nolūku bija radīta tā, lai saglabātu anonimitāti.

Netīkamā sajūta, kas jau bija manī ieperinājusies, kļuva neciešama. Ja nu mēs bijām piemānīti un atvilināti šurp, lai mums uzbruktu no slēpņa vietā, kur neviens to neredz?

Iela vēlreiz nogriezās un iztaisnojās, un tad es nejauši uzdūros Emmai, kas, ejot pa priekšu, pēkšņi bija apstājusies.

- Kas tev lēcies? - es pajautāju.