Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Kāda velna pēc? noklausījies manu lūgumu, veikalnieks norūca. Tur jau nekā nav, tikai muklājs un traki laikapstākļi.

Pastāstīju par vectēvu un bērnunamu. Saraucis uzacis, viņš pārliecās pār leti un aizdomīgi nopētīja manas kurpes.

Manuprāt, Dailens nebūs pārāk aizņemts un jūs aizvedīs, viņš sacīja, ar nazi norādīdams uz zēnu apmēram manos gados, kurš kārtoja zivis saldētavas nodalījumā, vienīgi vajadzēs kārtīgus apavus. Krosenēs tur nevar iet, uzreiz būs pilnas ar dubļiem.

Tiešām? es brīnījos. Jūs tā domājat?

Dailen! Sameklē viesim gumijas zābakus!

Smagi nopūties, zēns, cik lēni vien varēdams, aizvēra saldētavu, apslaucīja rokas un aizslāja pie plauktiem ar rūpniecības precēm.

Jums paveicies, jo varam piedāvāt labus, pamatīgus zābakus, zivju tirgotājs sacīja. Jāpērk, par velti jau neko nevar dabūt!

Smiedamies viņš cirta ar nazi lasim, un zivs galva aizslīdēja pa asiņaino leti tieši giljotīnas spainītī.

Izķeksēju no kabatas naudu, kuru tētis man bija piešķīris ārkārtas gadījumam. Neliela izspiešana taču nav dārga samaksa par to, lai sameklētu sievieti, kuras dēļ biju šķērsojis Atlantijas okeānu.

No veikala izgāju gumijas zābakos tik lielos, ka iekāpu tajos ar visām krosenēm, un tik smagos, ka bija grūti turēties vienā solī ar īgno pavadoni.

Vai tu mācies skolā tepat uz salas? pajautāju Dailenam, steigdamies, lai no viņa neatpaliktu.

Mani tiešām interesēja, kā te dzīvo mani vienaudži.

Viņš nomurmināja kādas pilsētiņas vārdu uz cietzemes.

Bet kā tu tur tiec? Katru dienu brauc stundu ar prāmi?

Nūja.

Lūk, kā. Uz maniem turpmākajiem centieniem uzturēt sarunu Dailens atbildēja vēl atturīgāk, proti, neteikdams neko, tāpēc beigās padevos un sekoju klusēdams. Ejot laukā no pilsētas, saskrējāmies ar viņa draugu, vecāku zēnu žilbinoši dzeltenā treniņtērpā un ar mākslīgā zelta ķēdēm. Kērnholmā viņa apģērbs izskatījās tikpat eksotisks kā astronauta skafandrs. Iebelzis Dailenam ar dūri, zēns nosauca savu vārdu Tārps.

-Tārps?

Tas ir viņa skatuves vārds, Dailens paskaidroja.

Mēs esam nāvīgākais repa duets Velsā, Tārps dižojās. Esmu Tārps, bet viņš ir Dakteris Slakteris, ari Melnais Dailens, arīdzan Netīrais Bizness, Kērnholmas Pārākais Grāvējs. Vai parādīsim jeņķim, kā mēs to darām, Melnais D?

Dailens rādija sapīkušu vaigu.

-Tūlīt?

Palaid mazliet zemāk, dēls!

Dailens pārgrieza acis, tomēr paklausīja. No sākuma domāju, ka viņš aizrijies pats ar savu mēli, taču buldurējošie kāsi skanēja ritmiski puf, puf, HAH, puf-puf, HAH -, un tad Tārps sāka repa priekšnesumu.

Man patīk tizlā Priesterala/Tavam tētim pabalsts galā/ Mans ritms ir blīvs, jā, no malas viegli tas/Dailens rūc kā vārīts cālis karijā!

Dailens pieklusa.

Tur jau nav nekādas jēgas, viņš burkšķēja. Un no pabalsta dzīvo tavs tētis, nevis manējais!

Pie joda, Melno Dailen, mazliet zemāk! Tārps sāka dungot kā automāts, ar krosenēm rakdamies granti. Paņem mikrofonu, D!

Dailens šķita apjucis, tomēr pakļāvās.

Tikos ar spiču džāru, Šāronu / Kas bij' traka uz manām trenūzenēm un krosenēm ar / Izklaidēju šo kā pats doktors Kas / Bet ritmu uzbūru uz poda es!

   Uz poda? Tārps nogrozīja galvu.

Nebiju sagatavojies!

Abi pajautāja, kā man patīk. Bet viņi taču paši nebija apmierināti viens ar otru, tāpēc nezināju, ko teikt.

Ziniet, man lielāka sajēga ir no melodiskām dziesmām ar ģitārām un tamlīdzīgi.

Tārps ar rokas mājienu mani pārtrauca.

Šim jau nebūtu saprašanas par ritmu, pat saņemot spērienu pa dibenu! viņš noburkšķēja.

Dailens iesmējās, un abi dīvaini sarokojās, saskardamies ar dūrēm.

Varbūt beidzot iesim? es pajautāju.

Abi vēl bridi paburkšķēja, pagorījās, taču bridi vēlāk devāmies tālāk, un tagad es jau vilkos aiz diviem pavadoņiem.

Turējos savrup, gudrodams, ko teikt mis Peregrīnei, ja viņu satikšu. Cerēju, ka mani stādīs priekšā kārtīgai velsiešu lēdijai un mēs malkosim tēju viesistabā, pieklājīgi tērzēdami, un es gaidīšu piemērotu bridi sliktām vēstīm.Esmu vectētiņa Portmena mazdēls. Man žēl, ka tieši man tas jums jāpavēsta, taču viņš mūs ir atstājis. Kad kundze klusēdama būs savaldījusi asaras, apbēršu viņu ar jautājumiem. Gāju nopakaļ Dailenam un Tārpam pa taku gar ganībām un gremojošām aitām, un tad sākām kāpt stāvā, elpu aizraujošā kalnā. Virsotnē mūs sagaidīja ložņājoši, neparasti biezi miglas vāli, radot iespaidu par citu pasauli. Iedomājos Bībeles stāstus. Varbūt migla simbolizēja Dievu nelielā dusmu uzplūdā, lādot ēģiptiešus. Kalna otrā pusē tā kļuva vēl biezāka. Saule izplēnēja, atgādinot bālgani baltu ziedu. Visu apņēma mitrums, kas pilēja man no pieres un sūcās apģērbā. Temperatūra kritās. Uz brīdi pazaudēju skatienam Dailenu un Tārpu, bet, tiklīdz taka iztaisnojās, ieraudzīju abus stāvam un gaidām mani.

Jeņķijzēn! Dailens iesaucās. Turp!

Paklausīgi sekoju. Nogriezāmies uz staignu pļavu. Aitas noskatījās ar lielām, valgām acīm, piemirkušu vilnu, nokārtām astēm. Un tad no miglas iznira neliela ar dēļiem apsista māja.

Vai tiešām te? brīnījos. Izskatās pavisam tukša.