Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija apklusa. Par spīti savai panikai, viņa sajuta, cik mierīgs un līdzsvarots ir Rokijs.

-     Neviens taču mūs nedzird, vai ne?

Rokijs pakratīja galvu. Viņa acīs bija asaras.

-     Piedod, Mollij!

-     Bet kaut ko taču mēs varam darīt! lūdzās Mollija. Mums taču jāvar pārlauzt šos… Pēkšņi likās, ka visām viņas hipnozes spējām vairs nav nekādas jēgas. Tā taču nevar būt.

Žagata pēkšņi apdullinoši ieķērcās. Mollija no bailēm gandrīz paģība.

-     Tagad tu vari apturēt pasauli, teica Rokijs. Mēs iegūtu vēl nedaudz laika.

-    Jā, Mollija noelsās. Protams, protams… jā. Mol­lija blenza uz noteku blakus viņiem un koncentrēja prātu. Viņas rīcībā bija tikai dažas sekundes. Kāda sīka balstiņa no prāta stūrīša sauca: Kas ir, Mollij? Tā taču jūs tāpat nositīs. Mollija izlikās to nedzirdam. Zibens ātrumā vi­ņa sasniedza auksto saplūsmes izjūtu. Un brīdī, kad tā pārņēma viņas ķermeni, viņa izdzirdēja putna kritiena svelpoņu. Viņa redzēja to nākam. Ar milzu pūlēm Mol­lija uzsūknēja aukstuma sajūtu līdz augstākajai pakāpei. Sekundes daļās putns jau bija virs viņiem, bet tomēr vēl nebija tur. Pasaule bija apstājusies pēdējā brīdī. Mollija drebot palūkojās augšup. Žagatas knābis bija tikai dažas collas no Rokija kakla. Zēna acis bija cieši aizžmiegtas. Viena spārna gals atradās tikai dažu pēdu attālumā no Mollijas krūtīm. Mollija uzlika roku uz Rokija pleca un tāpat, kā bija redzējusi Primo Sellu atdzīvinām ģenerāli, viņa raidīja saplūsmes izjūtu uz leju pa savu roku un iekšā zēnā. Rokijs atvēra acis, instinktīvi raujoties nost no krī­tošā knābja cirvja.

-    Tas ir sastindzis, teica Mollija.

-     Uz cik ilgu laiku? nogārdza Rokijs. Tas mani uz­šķērdīs. Un kāpēc es kustos?

Mollija turēja sasaluma sajūtu sevī tik apņēmīgi, kā ne­bija turējusi neko visā savā dzīvē. Kamēr vien tu pieska­ries man, tu neesi sastindzis, viņa tam teica. Un žagata būs mierā tik ilgi, cik vien es spēšu to noturēt.

Kaut kur mājā virs viņiem Mollija juta Sinklēra un Primo Sella pretošanos laika apturēšanai. Viņa domāja, cik gan aizkaitināts ir Sells, ka nespēj izrādīties kādam vie­sim. Viņš noteikti nav pabeidzis kādu teikumu un brīdī, kad laiks atkal turpinās savu gaitu, atcerēsies, ko ir teicis, kā ari kādā pozā ir stāvējis.

Kad pasaule atkal sāks kustēties… ja tā sāks, tad Mol­lija un Rokijs būs jau miruši. Mollija blenza uz melnbalto slepkavošanas mašīnu sev priekšā. Vai pasaulei atkal jā­kustas? Nu, protams.

Rokijs pieskārās žagatas knābja galam.

-    Cik gan cilvēku šī žagata ir nogalinājusi pirms mums? Putna metāla acis neizteiksmīgi uzlūkoja viņus.

-     Ko lai mēs darām? jautāja Mollija. Es domāju, ja šie ir… nu, saproti… mūsu dzīves pēdējie brīži.

Viņai gribējās raudāt.

-     Domāju, ka mums vajadzētu tos izbaudīt, teica Ro­kijs. -Ja nu mums jāmirst, tad lai tā arī ir. Mollij, tas no­tiks tik ātri, ka mēs to pat nejutīsim. Mēs mirsim uzreiz. Tāpēc mēs tagad varētu censties justies laimīgi.

-    Ko, vai tad mums tagad vajadzētu stāstīt jokus? sa­cīja Mollija, cietam kamolam rīklē sūtot sāpju impulsus uz kakla skriemeļiem. Vai arī atcerēties, vai zini, vecos labos laikus? Viņa vairākas reizes dziļi ieelpoja. Bija ne­pieciešama milzu koncentrēšanās, lai vienlaikus runātu un turētu pasauli sastingumā.

-            Te nav nekādu vajadzētu, bilda Rokijs. Sells pat neļāva mums izteikt pēdējo vēlēšanos nu, kā filmās. Un šeit tiešām ir Holivuda. Runāsim par būtiskāko!

Mollija palūkojās uz draugu. Rokijs izskatījās pilnīgi nomierinājies. Viņš gandrīz bija licis Mollijai pasmaidīt.

-    Ko tu būtu lūdzis?

-            Savu ģitāru. Tad es būtu varējis likt lietā balsi un hip­notizēt viņu ar dziesmu. Un tu?

-    Šaujamo.

Mollija juta, ka apturētā pasaule teju, teju paspruks vaļā kā spēcīga atspere, lai atkal varētu kustēties. Meitene to saspieda. Tas viņā radīja aukstumu lielu aukstumu. Mollija nostenējās.

-    Vai viss labi? apjautājās Rokijs.

-    Es sāku nedaudz pagurt.

-            Es priecājos, ka tevi pirms daudziem gadiem atveda uz bāreņu namu, Rokijs pēkšņi teica.

-            Es par tevi ari. Mollija apzinājās, ka šī saruna varētu viņu skart vairāk nekā jebkas, ko viņa līdz šim izjutusi. Rokij, es visu mūžu esmu vēlējusies uzzināt, kas ir mani vecāki. Tagad es priecājos, ka to nezinu. Es priecājos, ka esmu bārene, jo, ja es tāda nebūtu, es nebūtu iepazinusi tevi, Rokij. Tu esi pats labākais draugs, kādu vien varētu vēlēties. Un tu esi pats labākais dziedātājs tavas dzies­mas ir kolosālas. Pasaulei tās patiktu, ja vien… Rokij, kā tu domā, kā ir nāvē?

-            Es domāju, ka tur ir kā miegā, bet bez sapņiem. Dziļš miegs, kurā tu neko nedomā un nejūti.

-    Mūžīgi?

-           Mūžība ir kā otrs gājums, jo tu esi miegā.

-    Kā tev šķiet, vai mēs vēl atmodlsimies?