Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Pasauli piepildīja spilgta dienasgaisma. Nu, redzi, tieši to es domāju mums vajag nakti. Zakija atkal devās ceļā, lādēdams savu aparātu. Petula rūca; viņas purnu bija aizžņaugusi Zakijas plauksta. Nākamreiz, kad viņi apstājās, mēness jau bija zemu pie apvāršņa un debesīs bālēja rītausma. Zakija ielūkojās observatorijā. Pa grīdu mētājās Vakta ceremonijas atliekas. Ziedlapiņas, sakaltušas asinis un gruzdošas ugunskura ogles.

-      Tas varētu derēt, Zakija noteica un devās uz priekšu pa kokiem apstādīto gatvi. Es aiznesīšu tevi uz savu mājvietu pilī. Tur tu jutīsies labi. Petula atkal viņam uzrūca.

-     Ak, gan tu pie tā pieradīsi! Bet ar ko gan lai es tevi baroju? Zakija pa akmeņiem devās uz mazo observa­torijas pili.

-     Vai tev garšo vistas gaļa? Cepta bez garšvielām? Tev varētu patikt dzenāt pāvus. Varbūt cepts pāvs tev būtu īsts gardums! Pēc manām domām, jo vairāk pāvu pīrāgu, jo labāk. Viņi ir tik dumji, trokšņaini putni.

Ap viņiem vārnas sāka savu rīta saķērkšanos. Zakija paraustīja zvana auklu pie pils vārtiem. Gaidot viņš palū­kojās lejup uz Petulu. Es noņemtu roku no tava purna, ja tu apsolītu man nekost.

Petula bija pārguruši. Un ari tāpat viņa nekad nebija bijusi liela kodēja. Kad Zakija noņēma plaukstu no Petu­las purna, Petula bija mierīga. Viņa vienkārši uzlūkoja vīrieti ar savām lielajām, miklajām acīm.

-     Labi, noteica Zakija. Viņš paglāstīja Petulas mai­gās, nokarenās ausis. Un, Petula, vai tu gribētu būt mans klēpja sunītis? Petula aizvēra acis. Viņa tiešām bija izmisusi. Šis vīrs tikko bija nozadzis viņu Mollijai un tagad cerēja, ka viņa pret to būs laipna.

-    Nu, tad sarunājuši, Zakija secināja. Vārti atsprāga. Petulas acis pildīja asaras.

Čukstus, lai naktssargs viņu nedzirdētu, Zakija teica: Un, zini, pirmais, ko es tev uzdāvināšu, būs auskars!

divdesmit ceturtā nodaļa

Mollijai pavērās mute.

Zakija vienkārši aizveda Petulu citā laikā! meitene neticīgi iesaucās, it kā pārējie nebūtu to redzē­juši. Un mēs nekādi nevaram pie viņas nokļūt. Viņš paņēma kristālus. Mēs esam te iestrēguši! Mollija ielū­kojās krūmos, it kā, pateicoties kādam brīnumam, no tiem varētu iznākt Zakija, mainījis savas domas. Mollija vairs nepavisam nejutās kā savā ādā. Tas ir īsts murgs! viņa novaidējās.

-      Par mani varat neuztraukties, paziņoja Odžass, apbrīnojot garām braucošu motociklu. Man te patīk. Man nemaz negribas atgriezties 1870. gadā. Te ir nākotne!

-     Odžas! strupi pārtrauca Rokijs. Petula mums ir kā biedrs. Kā gan tu vari jūsmot par motocikliem, kad Petulu tikko pievāca tas vājprātīgais?

-     Ak, piedodiet! Jā, tiešām jūtos vainīgs. Mans Dievs, es jūtos tik vainīgs mani vienkārši samulsināja šie div­riteņu daikti. Lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos!

Mollija notupās un saņēma galvu rokās. Dažādas manas būtnes daļas ir iestrēgušas nepareizajā laikā!

-    Bet, Mollij, iebilda Forests, kad kucēns Petula nolai­zīja no viņa auss kaut ko kāļa gabaliņam līdzīgu, vai tu nevari atcerēties, kas noticis ar tavām pārējām būtnēm? Es domāju, viņas visas atrodas 19. gadsimta 70. gadu

Indijā, un šis laiks ir jau labi senā pagātnē. Vai tu nevari atcerēties, ar ko viss beidzās?

-     Nevaru! iekliedzās Mollija. Viss ir pilnīgā miglā. Un pirms tam, kad es devos uz priekšu laikā, bija tāpat it kā atmiņa būtu bloķēta vai tamlīdzīgi.

Mollija pameta skatienu apkārt uz dažiem tūristiem, kas rādīja uz Amritu, tad uzlūkoja observatorijas dru­pas. Vecās kāpnes bija cietušas no laikazoba un apglez­notas ar grafiti, taču pati šīs vietas apjausma lika pār viņu pārskriet vēsām tirpām. Kāpnes Mollijai atgādināja, ka Zakijam precīzi zināms, kur viņi atrodas. Viņš viegli varēja atvest Vāktu. No vienas puses, Mollija vēlējās atkal ieraudzīt Zakiju, jo tad pastāvētu iespēja, ka viņai izdo­tos to pārspēt, izglābt Petulu un atdabūt kristālus. Bet, no otras puses, pastāvēja ari ļoti liela iespēja, ka tad, ja Zakija atgrieztos, viņš ierastos kopā ar Vāktu, lai Molliju nogalinātu. Asaras sariesās meitenei acīs.

-     Mums jātiek prom no šejienes, Mollija teica, stei­dzinot pārējos.

-      Baito! pavēlēja Odžass, un Amrita nometās uz viena ceļa. Odžass nogaidīja, līdz Mollija bija droši uzrā­pušies zilonim mugurā, tad lika Amritai soļot uz priekšu. Viņš domāja, ka vislabāk būtu doties Džaipūras pilsētas centra daļas pūlī un burzmā.

Mollija ieslīga sēdeklī un aptaustīja savu vaigu. Grum­bas šķita kļuvušas dziļākas. Āda bija nelīdzena, un zem pirkstiem varēja sajust zvīņas. Meitene jutās nomākta un izmisusi.

Odžass bija novietojies priekšā. Rokijs un mazā Mollija sēdēja aiz muguras. Forests atradās pašā aizmugurē, un viņa acis bija aizvērtas.

-    Esmu izsalcis pēc meditācijas, Forests teica, noņe­mot brilles. Visa šī ceļošana laikā ir sagrozījusi man galvu, tā ka, vecīši, es uz brīdi atslēgšos, ja jūs neiebilstat. Klau, Rokij, pieskati kucēnu, labi? Pasauciet mani, ja esmu vajadzīgs! Ar šiem vārdiem Forests sakrustoja kājas un aizvēra acis.