Nenorunātās tikšanās

Jau uz kajītes sliekšņa ieraudzīju, ka noticis kas ārkārtējs. Uz manas pults visi trīs darba ekrāni rādija, ka roboti pavisam apstājušies. Pieskrēju pie pults, ieslēdzu videoekrānu un sastingu: būvlaukums bija tukšs. Tādu gadījumu vēl nekad nebiju piedzīvojis. Nebiju pat dzirdējis, ka vispār kaut kas tamlīdzīgs var notikt. Pakratīju galvu un metos uz durvīm. Kiberus kāds bija aizvedis… Nomaldījies meteorīts … Kāds iezvēlis Tomam pa krustiem .., Saniķojusies programma … Nē, nē, tas nav iespējams! Es ielēcu kesonā un paķēru kažoku. Nekādi nevarēju trāpīt rokas piedurknēs, steigā netiku galā ar aizdares sistēmu un, kamēr cīnījos ar apģērbu tāpat kā barons Minhauzens ar savu nepaklausīgo kažoku, gara acīm skatīju briesmīgu ainu: kaut kas nezināms un neiespējams ved prom manu Tomu kā sunīti, un kiberi paklausīgi slīd iekšā miglā, kūpošajā dunibrājā, iegrimst brūnajā žurgā 1111 izgaist uz mūžīgiem laikiem… Ar kāju no visa spēka uzspiedu uz membrānas un izlēcu no kuģa.

AĪan acu priekšā viss sagriezās. Kā izrādījās, kiberi bija tepat pie kuģa. Tie drūzmējās pie kravas lūkas, un, viegli cits citu atgrūzdami, ikviens it kā centās pirmais iekļūt kuģa kravas telpās. Tas bija kaut kas neiedomājams, tas bija briesmīgi. Izskatījās, it kā tie censtos pēc iespējas ātrāk patverties kuģa tilpnē, paslēpties no kaut kā nezināma, paglābties… ir gan stāstīts par gadījumiem, kad roboti sadumpojušies, taču tas notiek ļoti reti, bet par ro- botu-celtnieku dumpi neesmu vēl nekad dzirdējis. Mani nervi bija tik ļoti saspringti, ka es jau sagatavojos uz visļaunāko. Taču nekas nenotika. Pamanījis mani, Toms pārstāja dīdīties un ieslēdza signālu: «Gaidu norādījumus.» Es viņam parādīju ar rokām: «Atgriezties savā vietā un turpināt programmā paredzēto darbu.» Toms paklausīgi ieslēdza atpakaļgaitu, apgriezās un zvalstīdamies vēlās uz būvlaukuma pusi. Džeks un Rekss, protams, viņam sekoja. Bet es vēl arvien stāvēju pie lūkas — mute izkaltusi, kājas ceļgalos kļuvušas ļenganas, jutu, ka man jāapsēžas.

Taču es to nedarīju. Ķēros atkal pie sava apģērba. Kažoks bija aizpogāts šķībi greizi, ausis sala, uz pieres un uz vaigiem ātri sastinga sviedru lāses. Lēni, pūlēdamies kontrolēt katru kustību, es noslaucīju seju, aizpogājos, kā nākas, uzvilku uz acīm kapuci un uzmaucu rokās pirkstaiņus. Kauns atzīties, bet mani patiešām bija pārņēmušas bailes. Pareizāk sakot, tās nebija bailes, tā bija nule pārdzīvoto šausmu sajūta, kam pievienojies arī kauns. Kibertehniķis, kas nobijies no saviem kiberiem… Zināju, ka par šo gadījumu nevienam nekad nestāstīšu. Velns parāvis, man taču bija trīcējušas kājas, arī vēl tagad tās šķita pavisam bezspēcīgas, un vairāk par visu pasaulē es patlaban vēlējos atgriezties uz kuģa, mierīgi, lietišķi pārdomāt šo notikumu un tikt par to skaidrībā. Ieskatīties kādās rokasgrāmatās. Patiesībā es laikam gan gluži vienkārši baidījos tuvoties saviem kiberiem ..,

Apņēmīgi sabāzu rokas kabatās un so|oju uz būvlaukumu. Mani padotie strādāja, it kā nekas nebūtu noticis. Toms, kā parasti, uzmanīgi pieprasīja jaunus norādījumus. Džeks apstrādāja dispečeru telpas pamatus, kā noteikts viņa programmā. Rekss līkumoja pa gatavo nosēšanās joslas posmu un tīrīja celiņu. Jā, ar kiberu programmu kaut kas tomēr nav kārtībā. Nosēšanās josla piemētāta ar akmeņiem… Agrāk to tur nebija, un nav nemaz vajadzīgi, celtniecības materiālu pietiek arī bez akmeņiem. Jā, kā Toms pirmīt apstājās, kopš tā laika veselu stundu viņi te darījuši pavisam ko citu. Gatavajā joslā mētājas kaut kādi žagari… Es noliecos, pacēlu vienu zariņu un, izklaidīgi sizdams ar to pa zābaka stulmu, pastaigāju uz priekšu un atpakaļ. Vai drošības dēļ man nevajadzētu apstādināt kiberus tūlīt, negaidot profilakses termiņu? Velns parāvis, vai tiešām esmu kaut ko saputrojis programmā? Neaptverami… Nosviedu žagaru uz akmeņu čupas, ko Rekss bija savācis, pagriezos un devos uz kuģi.

Otrā nodaļa TUKŠUMS UN BALSIS