Nenorunātās tikšanās

Tūlīt nometīšu uzgriezni, un mēs mierīgi pabrauksim garām, aizslīdēsim kā pa sviestu, ne zāles stiebriņš nesakustēsies, viens mirklis — un tur jau ir asfalts… Pēkšņi man uz pieres izspiežas salti sviedri, tek acīs, un es jau zinu, ka uzgriezni šeit nemetīšu. Pa kreisi — lūdzu, kaut divus. Uz turieni gan ceļš garāks, tur redzu arī kādus nejaukus akmentiņus, tomēr tur es sviedīšu uzgriezni, bet tieši te — neparko. Un es nometu to pa kreisi. Kirils, neteikdams ne vārda, pagriež «galošu», piebrauc pie uz- griežņa un tikai tad palūkojas uz mani. Mans izskats laikam neko labu neliecina, jo viņš tūlīt novērš acis.

—   Nekas, — es saku, — ar likumu iznāk tuvāk. — Un nometu pēdējo uzgriezni uz asfalta.

Tālāk viss norisinās vienkāršāk. Atrodu savu zemes plaisu, tā ir tīra, nekādas nezāles tajā neaug, arī krāsa lāda pati kā senāk. Es skatos uz to un klusībā priecājos. Plaisa aizved mūs līdz pašiem garāžas vārtiem bez kādiem stigmietiņiem.

Pavēlu Kirilam nolaisties līdz pusotra metra augstumam virs zemes, pats noguļos uz vēdera un skatos atvērtajos vārtos. Sākumā spilgtās saules dēļ nekas nav redzams — viss tumšs. Vēlāk acis pierod un es redzu, ka garāžā kopš tā laika it kā nekas nav mainījies. Pašizkrāvējs kā stāvēja virs bedres, tā stāv vēl tagad, neskarts un vesels, bez caurumiem un plankumiem, un arī uz cementa grīdas visapkārt viss kā iepriekš — laikam tāpēc, ka bedrē nav sakrājies daudz «raganu recekļa», tas ne reizi kopš tā laika nav izšļakstījies ārā. Kaut kas man tomēr nepatik: garāžas pašā galā, kur stāv kannas, kaut kas sudrabaini viz. Agrāk nekā tāda tur nebija. Nu labi, ja jau mirguļo, lai mirguļo, tādēļ taču neies griezties atpakaļ! Nemirguļo jau nemaz tik stipri, tikai tā mazliet un pavisam mierīgi, un it kā pat mīlīgi… Pieceļos, nopurinu apģērbu un paskatos apkārt… Re, laukumiņā stāv kravas automašīnas, gluži kā jaunas, — kopš tā laika, kad te biju pēdējo reizi, tās, manuprāt, ir kļuvušas vēl jaunākas, bet benzīna cisterna, nabadzīte, pavisam sarūsējusi, drīz sāks sabrukt. Re, kur mētājas tā riepa, kura atzīmēta viņu kartē …

Sī riepa man nepatīk. Tai ir savāda, nenormāla ēna. Saule mums spīd no muguras, bet ēna stiepjas uz mūsu pusi. Nu labi, līdz riepai vēl tālu. Vispār — tā nekas, strādāt var. Bet kas tur tā mirguļo? Vai varbūt man tikai izliekas? Kā tagad derētu uzpīpēt, klusu pasēdēt un padomāt, piemēram, par to, kāpēc virs kannām tāds mirgo- jums, bet turpat blakus tā vairs nav… kāpēc riepas ēna krīt otrādi… Maitu Ērglis Bārbridžs par ēnu neko nav stāstījis, kaut kas dīvains, bet nav bīstams … Ar ēnām tā mēdz būt. Bet kas tur mirguļo? Tieši kā zirnekļa tīkls mežā uz kokiem. Kas tas par zirnekli, kas noaudis šo tīklu? Zonā vēl ne reizi neesmu redzējis vaboles un zirnekļus. Pats sliktākais, ka mans «māneklis» mētājas tieši tur, soļus divus no kannām. Vajadzēja toreiz to aizvākt, tad tagad nebūtu nekādu raižu. Tomēr tas, draņķis, ir smags, pilns taču, pacelt to varēju, bet panest uz muguras, turklāt nakti un vēl rāpus… kas «mānekli» ne reizi nav vilcis, lai pamēģina: tas ir tas pats, kas nest pudu ūdens bez spaiņiem… Iet vai neiet? Jāiet. Tagad derētu ieraut. .. Pagriežos pret Tenderu un saku:

— Mēs ar Kirilu tūlīt iesim uz garāžu. Tu paliksi te vadītāja vietā. Pie vadības ierīcēm bez manas pavēles neķeries, vienalga, lai arī kas notiktu, kaut vai zeme iebruktu tev zem kājām. Ja nobīsies, atradīšu tevi kaut viņsaulē.

Viņš nopietni pamāj par zīmi, ka dūšu nezaudēs. Viņam deguns kā plūme, pamatīgi gan esmu iegāzis… Uzmanīgi nolaižu avārijas bloktroses, paskatos vēlreiz uz sudrabainajiem vizu|iem, pamāju Kirilam un sāku kāpt lejā. Nostājos uz asfalta un gaidu, kamēr viņš nokāpj pa otru trosi.

—   Nesteidzies, kusties lēnāk. Būs mazāk putekļu, — es viņam saku.

Mēs stāvam uz asfalta, «galoša» mutns blakus šūpojas gaisā, troses berzējas gar kājām. Tenders, izslējis pauri pāri margām, skatās uz mums, acis skumīgas. Jāiet. Saku Kirilam:

—   Nāc man cieši aiz muguras, ne vairāk kā pāris soļu atstatumā, nenolaid acis no manis un nesapņo.