Nosaukts par engeli

"Ja pameginasiet, puisis tev nepalaidis garam." Paskaties, tadas lietas nenotiek divreiz.

– Paskatisimies, ja vins gribes, tad viss bus, un, ja ne, vai man nevajadzetu vinu vest uz dzimtsarakstu nodalu ar laso? Vins nav versis, bet cilveks, vins nestaiga pa virvi.

– Izmantojiet sieviesu trikus, jus nevarat padoties.

"Es tikai nedaudz uztraucos, ka vins varetu izradities sieviesu manitajs un speletajs."

– Kapec? Vai jus domajat, ka, ja esat izskatigs, jus noteikti krapsit?

– Nu, ari tas, un ta, draugi man par vinu stastija, ka vins biezi nem dazadas meitenes, un tas viss uz vienu nakti.

– Nac, varbut vini melo. Un ja ta? Kas, vinam nav tiesibu staigat un izklaideties, kamer vins ir jauns un brivs? Vai man vajadzetu but mukam?

"Ta ir taisniba," es piekritu.

– Nu, nedomajiet lietas pirms laika, informejiet mani.

– Labi, ja kaut kas notiks, es tev piezvanisu.

– Zvaniet, bet ne pusdienlaika un ne velak ka devinos, saja laika es noliku bernu gulet. Kad tev bus savi berni, tu ari mani nemsi par krusttevu.

– Protams, tu esi mans vienigais labakais draugs.

– Nu, es vienkarsi samulsu. Mes vienmer palidzam viens otram.

– Man jaiet, tiekamies.

– Cau, neaizmirsti mus.

– Ka tu vari tevi aizmirst? "Es tevi skupstu," vina noskupstija Natasu uz vaiga un skreja majas.

Majas mani nekas labs nesagaidija. Ka vienmer sakopsana pec kaprizas slimas mates, vienmer izsalkusa un garlaiciga brala.

– Beidzot esmu ieradies, kur tu ej? – bralis iesaucas no slieksna.

– Patiesiba es pelnu mums naudu. Tapec nekliedz.

– Vai varat iedomaties, kas notiek? Vini atnesa kvitis par majokli un komunalajiem pakalpojumiem, un tas par vienu nodokli bija milziga summa. Mes ar to netiekam gala.

– Nu tad mes nemaksasim. Nesedi izsalcis.

– Ko darit, ja parads tiek norakstits no manas tiesu izpilditaja pensijas? – Igors igni teica.

"Nu, tiklidz vini to norakstis, mes domasim, kur nemt naudu," es skumji pacelu rokas.

– Vai ir ko est? – vins atri nomainija temu uz aktualaku.

– Patiesiba es nebiju majas, Igor. Es varetu kaut ko pagatavot sev.

– Es nemaku gatavot, tu pats to zini.

– Tagad es to atri pagatavosu. Kurs, ja ne es? Vai jums bus makaroni ar vistu?

– Es darisu, es esmu visedajs. Es edu jebkuru edienu.

Es klusiba devos pie “muzigas liesmas” – gazes plits – gatavot.

Vistas fileju sagriezu videjos gabalinos, sipolu un burkanu mazos gabalinos. Panna uzkarse saulespuku ellu. Panna cuksteja fileja, piepildot virtuvi ar patikamo ceptas galas aromatu. Es pievienoju nedaudz sali. Sipoli un burkani manam edienam pievienoja suligumu un garsu. Tris skipsninas karija garsvielu, melnie pipari, paprika, un viss. Atri un vienkarsi. Makaroni jau bija novariti, nokas un pievienoju sviestu un sieru. Mmm, garsigi.

"Ejam est," es saucu brali.

"Es jau mazgaju rokas," Igors piesteidzas pie galda.

– Labu apetiti.

– Paldies.

Paedu garsigas vakarinas, pie sevis domaju:

Kas mani sagaida ar Robertu? Varbut mes neesam paris, un velti es par vinu sapnoju? Un vispar, vai ir verts milet kadu, kurs ir tik talu no tevis? Talu un taja pasa laika tuvu. Jus nevarat sakartot savu sirdi, ta nezina, ka melot. Ta ka milestibu izvelejos ar sirdi, tad Roberts ir mans liktenis.

7. nodala. Spoks

Sodien citigi stradasu pie gleznas. Ir pienacis laiks to pabeigt un sanemt maksu. Man tiesam, loti vajag naudu.

Ikviens, kurs nekad nav bijis izsalcis, nesapratis, ko nozime justies izsalcis. Bagatie nekad nesapratis nabagos, jo vini nezina, kas ir izdzivosana. Piedzimusi zelta krekla bagatiem vecakiem, vini mekle visdazadakos veidus, ka izklaideties: balleties, dzert, meitenes.

Viniem vairs nepietiek tikai est garsigus edienus, gerbties par miljoniem slavenu dizaineru un nomainit forsas automasinas ka cimdus.

Vienkarsi siem liktena favoritiem biezi ir sliktas beigas.

Ja vini man jauta, vai es gribu but loti bagats virietis vai miljonara sieva? Es atbildesu – ne un velreiz, ne!

Patiesiba jums ir nepieciesams pietiekami daudz naudas, lai iegadatos veseligu partiku, ertu majokli, izglitibu, celojumus un kvalitativu apgerbu.

Vai es prasu parak daudz no dzives?

Darbs pie gleznas ievilkas lidz vakaram.

Debesis kluva tumsakas, zila krasa atklajot jaundzimusas, balas zvaigznes, kas mirgo ar maigu, maigu gaismu.

Biezaja zale cirkstija cirksti, skali pazinojot, ka pienacis vinu laiks. Viniem lidzi melodiski dziedaja lakstigalas, lakstigalas. Ka vienmer negaiditi paradijas Roberts. Ieraugot vinu, manas acu zilites paplasinajas, atklajot manu neslepto lidzjutibu.

"Nu, sodienai pietiek, tu laikam jau esi noguris, iesim uz manu istabu un atputisimies?" “Roberts burvigi pasmaidija un paskatijas uz mani no augsas lidz apaksai.

Klusi, pat nedomajot par pretrunam, vina vilkas vinam aiz muguras.

– Iedzersim teju. Marija Petrovna man vakarinas sagatavoja daudz dazadu gardumu – pietiekami daudz ediena karaviru kompanijai.

Es pieticigi apsedos pie lakota, spidiga galda tiesi preti Robertam.

– Nac pie manis, uz divana! – vins teica toni, kas neprasija kavesanos.

Es nedaudz vilcinajos un parcelos apsesties vinam blakus.