Nosaukts par engeli

Galu gala Andzelina atmeta meginajumus un padevas. Varbut velti, varbut ne. Varbut briviba vinai deva stimulu darit to, kas vinai patik? Proti, zimet. Kas vinai izdevas labi, kas visvairak patika, kas iedvesmoja dzivot talak.

Tikai brizos, kad Andzelina bija iegrimusi darba pie gleznas, vina bija patiesi laimiga. Vina radija, iemiesojot ainas no saviem sapniem, no saviem sapniem.

Vispirms skice. Tad otas triepiens – un dazadas krasas jau ir uz audekla. Un ta, kaut ka jauna dzimsana, skaistuma iemiesojums realitate, par to, ko var redzet un aptaustit. Domas forma sak pastavet. Un tas ir lieliski.

“Atkal tu dari mulkibas! Jus vienkarsi terejat savu laiku ar savu makslu! Tu esi parazits un slinks cilveks. Acimredzot no jums nekad nebus nekada labuma. Es velos, lai es varetu tevi apprecet pec iespejas atrak, preteja gadijuma es parak ilgi esmu bijis starp meitenem. Vismaz mans virs tevi pabaros. Jus klusiet par majsaimnieci, ja, protams, jums var but berni. Preteja gadijuma ar tadu tievumu jus nevaresit dzemdet. Un viriesi nav suni; vini nemetajas ar kauliem. Kurs uz tevi skatisies? – ta Andzelinai katru dienu stastija visi apkartejie.

Protams, pec sadiem vardiem Andzelina pilniba padevas.

“Ir tadas sapes un izmisums, ka neko nevar mainit. Ja vien es varetu pardot gleznas un nopelnit ar to naudu. Tad visi uzreiz mani cienis un beigs nirgaties. Dazas papira lapas tiek vertetas augstak par cilveka dzivibu. Ir skaidrs, ka jus nevarat dzivot bez viniem, un jums ir jadzivo no kaut ka. Bet jus nevarat tas izvirzit augstak par cilveka jutam?

Mani moka ari sirdsapzina, jo vini saka, ka esmu nevertigs, tas nozime, ka ta ir taisniba. Protams, es esmu tikai nevertigs zaudetajs.

Fiziski es nevaru stradat. Un ne tapec, ka esmu slinks. Vienkarsi kermena sapes no fiziskam aktivitatem ir tik nogurdinosas. Es kategoriski nevelos teret savu dzivi tikai sai bezcerigajai, grutajai eksistencei, tikai lai nodrosinatu kermena dabiskas vajadzibas, jo visi zina, ka ar smagu darbu nevar nopelnit vairak.

Un kapec neviens neuztver dveseles vajadzibas, bet redz tikai kermena velmes? Ja dvesele velas radit, tad kermenim ir japalidz. Galu gala mes esam neskirami – dvesele un kermenis.

Varbut lielaka dala cilveku ir tikai bioroboti? Tikai kermeni, kas velas est, gerbties un sedet silta maja, bet viniem nekas cits nav vajadzigs. Un man tas tiesam ir vajadzigs. Es gribu zimet, es nevaru bez ta dzivot. Man to vajag tapat ka gaisu. Bez radosuma nosmaku ka zivs krasta.

Man sap sirds par sadu netaisnibu. Es negribu dzivot ilgak. Dzivo ta."

Daudzi domas, ka izdara pasnavibu tikai nelaimigas milestibas del. Sis tautas uzskats nav uzticams. Patiesiba cilveki daudz biezak izdara pasnavibas sabiedribas neizpratnes del. Cilveka nespeja realizet savas ceribas, nespeja atrast sevi, nevelesanas samierinaties ar netaisnibu – tie ir galvenie iemesli tiem, kas velejas doties uz citu pasauli.

Ja, nedod Dievs, musu pilsetina kadam gadijas smagi saslimt, tad izveselosanas iespeju praktiski nebija. Milzigajas, garajas rindas pie arsta klinika, ceriba izarstet hroniskas kaites, sedeja tas pasas vecenes ka pie ieejam.

Terzesana un zinu apspriesana, kamer jus gaidat, ir vel viens vinu izklaides veids. Arsti jus apmekles desmit minutes, izrakstis kaudzi papirus parbaudem, bet nearstes. Precizak, tas, ko sauc par arstesanu, nepadara cilveku veselaku. Tas ir saprotams, visi labie arsti devas stradat uz maksas privatklinikam.

Ka mes jau uzzinajam no ieprieksejas nodalas, musu varonei bija paralizeta mate. Tik jauna vecuma iegrimt slima cilveka aprupes rutina nozimeja atteikties no sevis. Kad nodarboties ar radosumu, attistities, ka tiekties pec kaut ka cildena? Ja, pat nav iespejams izveidot personigo dzivi. Nav laika doties pastaigas, nav kur satikt puisus.

Visvairak bijusais klasesbiedrs Dimka satiekoties flirtes, vai kaiminiene Serjozka pec tam pateiks komplimentu, kad Andzelina ar smagam somam lenam traucas majas no veikala.

Dazi draugi pamazam saka doties prom. Protams, kam gan patiktu tada draudziba: Andzelina vienmer ir aiznemta, iegrimusi sava grutaja dzive.

Un dazi mani draugi jau ir apprecejusies un dzemdejusi bernus, viniem ari ir sava dzive un savas rupes.

Ir palicis tikai viens klepisa draugs – Natasa. Ari Natasas dzive negaja labi, un tam bija iemesli.

Kadu dienu vinai bija romans ar puisi no nakama kvartala. Natalija ir ieverojama meitene: tumsadaina, ar gariem melniem matiem, spidiga, it ka parklata ar vasku. Skaidri Azijas saknes gimene atklaja tumsi brunas, neparastas, slipas acis. Mazais augums vinu nelutinaja, bet gan padarija skaistaku.

Un ta vina satika Viktoru: parastu krievu druknu puisi. Tads luts. Nav skaidrs, ko Natasa vina redzeja, tacu vini iemileja viens otru, un sakas deka. Draugs bija traks no laimes un sapnoja par kazam, bet Viteks pat nedomaja par laulibam.

Pec tris menesu vetrainam attiecibam Natasa uzzina, ka ir stavokli. Kas te sakas!