Pirmā radīšanas diena

Ies. Šīs smailes ir plastiska karsta magma; protams, tās slīd lejup un sabrūk. Kamēr tā aizrautīgi aplūkojam šos pilienus, tamēr uz Ariela parādījušās citas krāsas — gluži kā uz skatuves, kad iedegti savādāki prožektori. Bet, tiklīdz aizraujies ar Arielu, uz Urāna — bijušā Urāna — šķēles cita no citas jau pašķīrušās vēl tālāk, asie stūri noapaļojušies, uguns pieņēmies, zaļās miglas mazāk . ..

Vēlāk Vladimirs daudzas reizes mēģināja dzejā un pārrunās attēlot šo ņirbaino simfoniju, šo krāsu rotaļu. Viņš pūlējās izteikt savu garastāvokli — apvaldītas gaviļjūtas, gandarītu lepnumu, savas varenības apziņu. Bet tomēr nespēja. Neatrada tik cildenus vārdus.

Ļū izrāva viņus no mēmās apceres. Minūtes četrdesmit pēc veiktās sadalīšanas uz kāda ekrāna parādījās viņa smaidošā seja.

— Runā Ļū, Poēzijas komandants. Planēta ir galīgi izveidojusies, «prāt» Daļin, atļaujiet startēt.

Bet Zeme nekā vēl nezināja par uzvaru. Gaisma Zemi sasniedza divarpus stundās. Tikai pēc divarpus stundām Zemes astronomi ievēroja pārmaiņas uz Urāna. Tad pa radio paziņoja, ka mēģinājums ar Urānu paveikts sekmīgi. Miljardiem zemes iedzīvotāju plaši atvēra logus, lai paraudzītos uz vāja spožuma zvaigzni Svaru zvaigznājā — nevis septītā un ne sestā spožuma zvaigzni, kā parasti, bet ceturtā spožuma zvaigzni…

13

— Nevaru orientēties, nevaru noteikt dziļumu. Es redzu zvaigžņoto debesi, ko lāgiem aizklāj liesmas. Redzu ugunīgi sarkanus kalnus. Tie pāršķeļas, izvēršas uz āru un pludo. Kalns pēc kalna pārvēršas uguņainā mīklā. Atveras baltkvēlē zvērojošās dzīles. Sprādzieni, visur sprādzieni. Uguns strūklas un stabi. Grāvieni, rēkoņa, dunoņa un gaudoņa. Nevaru orientēties. Uz kurieni jūs esat mani nosūtījuši? Ko lai daru, ko lai daru turpmāk?

Visas pārējās kibas bija apklusušas reizē — acīm redzot, tās saspieda pašā pirmajā mirklī, — bet šī, ar

Junas balsi, brīnumainā kārtā bija saglabājusies, tā virpuļoja lavas straumēs, uzpeldēja, grima atkal un saraustītā balsī raidīja ēterā savas žēlabas.

Kibas ziņojumus Vladimirs ieskaņoja divos magnetofonos. Katrs kibas vārds bija ārkārtīgi vērtīgs zinātnei. Neviens cilvēks tur tai ellē nebūtu varējis palikt dzīvs, neviens nebūtu varējis saskatīt tik daudz sīkumu.

Sprādzieni un elektriskā izlādēšanās traucēja pārraidi. Kibas balss reizēm rīstījās, reizēm svelpjoši čukstēja vai atkal histēriski iespiedzās. Skanēja neparasti svaidīgas intonācijas, kā dzīvās Junas balsī, šodien zvērot mīlestību. Un Vladimirs atkal un atkal atcerējās šās dienas notikumu, par kuru viņam tā negribējās domāt.

—   Tiešām, tas bija muļķīgs joks ar šo balsi, — viņš čukstēja. — Pats sev plosu nervus.

—    Kāpēc jūs mani sūtījāt šurp? — lūdzās kiba.

Bija pagājušas divas stundas kopš Urāna sadalīšanas un aina aiz loga stipri mainījusies. Urāna sarkanās šķēles arvien vēl bija redzamas pie debesīm, veselas četrpadsmit saules kvēlojošu ogļu krāsā. Taču simetrijas vairs nebija. Dažas šķēles attālinājušās, samazinājušās, citas, gluži otrādi, pienākušas tuvāk, aizse- gušas tālos atšķēlumus. Turpretī sānmalu atšķēlumi bija izstiepušies, saplakuši kā apelsīnu mizas. Bet tā bija tikai optiska ilūzija. Pārrāvums gravitācijas laukā bija izstiepies kā pūslis, gaismas stari meta tam līkumu kā gaisa pūslītim stiklā. Uz Ariela novērotāji raudzījās zvaigznēs it kā caur nelāgu stiklu. Zvaigznāji izkropļo jās, zvaigznes varēja redzēt tur, kur tām nemaz nevajadzēja būt, bet Urāna gabali izklīda ātrāk, nekā tas notika patiesībā.

—   Es nesaprotu, kur atrodos. Virzīties augšup vai virzīties lejup? Mani rauj iekšā uguns virpulī. Vai neesat aizmirsuši noraidīt jaunu pavēli? Es šaujos augšup liesmu stabā. Lavas ezers. Es krītu. Mani rauj pa virsmu. Priekšā melnas klintis . ..

Vladimirs bija iedziļinājies kibas ziņojumos, bet Juna atradās blakus kabīnē — vēl nemierīgākā darbā. Ne tikai kiba, bet arī Ariels, šis dzelzs un akmens

kuģis, ar kuru viņi lidoja pa debess telpu, traucās nezin kur. Gabalos bija sairis pats galva, un ari pavadoņi kā vecākus pazaudējuši un no ceļa noklīduši bērni nu skraida, meklēdami jaunu, patstāvīgu, pagaidām nenoteiktu orbītu. Ariela observatorija nepārtraukti veica novērojumus, cenzdamās noteikt jauno orbītu. Bet sajukušajās debesīs gaismas stars izkropļo- jās, kļūdas auga lēveņiem . ..

—    Kur jūs esat mani atsūtījuši? Priekšā melnas klintis. Es peldu pa uguns jūru. Kas man jādara? Steidzami vajadzīga jauna pavēle. Zili sprādzieni. Mani rauj sāniski. Tūlīt būs trieciens …

Tirkšķis! It kā būtu plīsusi uzstiepta āda …

Klusums.

Vladimirs noslaucīja sviedrus. Gribējās piecelties un atsegt galvu.

Bet vēl vairāk viņam gribējās atpūsties. Sajūta bija tāda, ka šodien pietiek! Pietiek klausīties raudošās kibas un iemīlējušās jaunavas, pietiek veiksmīgo un neveiksmīgo mēģinājumu, pietiek salauzto siržu un sašķelto planētu. Pietiek. To visu viņš pārdzīvos rīt, bet dzejoļus rakstīs parīt. Tagad viņš grib likties gu- ļamtīklā un palikt rokas zem galvas.