Pūķa ēna. Princese

Piegāju pie durvīm, uzmanīgi tās atvēru un paskatījos ārā. Ceļš bija brīvs, un es atbrīvoju kaķēnu. Es devos viņam līdzi uz kāpnēm, lai pārliecinātos, ka lejā nav neviena. Viņa čukstēja:

— Centieties nepiekrist šefpavāram acīs.

Es nezināju, kā Konors reaģēs uz dzīvniekiem tavernā.

— Nekādu problēmu. "Galvenais, lai jūs vakarā man atnesiet ēdienu, un es pats atradīšu vietu, kur palikt pa nakti," uzrunāja nepatīkamais kaķis.

— Kāpēc tu klusēji Ilsana priekšā? — ES jautāju.

"Redziet, labāk, ja jūs uzskatāt par kaķi, kaut arī neparastu." Ir mazāk problēmu.

— Kāpēc tad tev nav kauns par mani?

— Un tu man iedvesmo uzticību. Atkal es neuztraucos ēst. kungs…

Viņš pēkšņi berzējās pret manām kājām, kā parasts kaķis, un noskrēja lejā pa kāpnēm. Es pasmaidīju, pamāju ar galvu un atgriezos istabā.

"Ilsana, neej prom no šejienes." Es tev vēlāk atnesīšu kaut ko ēdamu. Tāpat esiet uzmanīgi. Parasti šeit neviens nenāk, bet nekad nevar zināt…

— Neuztraucieties par to. Es izdomāšu, kur paslēpties. Es, piemēram, ielīšos zem matrača. Vai arī es uzkāpšu uz jumta pa logu.

Līdzdalībniece sāka skatīties apkārt, izsverot savas iespējas.

Es viņu atstāju un steidzos lejā, lai palīdzētu Konoram. Šodien brokastis bija neparasti pārpildītas, un visi apsprieda Nirfeats līdzzinātāja bēgšanu nāvessoda izpildes priekšvakarā. Katras jaunas baumas, ko atnesa apmeklētāji, lika man izsist aukstos sviedros. Un, ja durvis atkal pavērās vaļā, es neviļus sarāvos.

Kad uz kroga sliekšņa parādījās pāris sargu, es pilnībā nometu paplāti, atsitoties pret galdu. Par laimi, neviens neko nesaprata. Liekas…

Apsargi prasīja Konoru un ilgi ar viņu runāja par kaut ko. Vairākas reizes viņš norādīja uz mani, un es jau nolēmu, ka mana dziesma ir beigusies. Ja viņi atradīs Ilsanu manā istabā, tad būris laukumā kļūs par manām jaunajām mājām, bet viņi pat nenāca pie manis, un es mierīgi strādāju līdz brokastu beigām.

— Konor, kāpēc viņi ieradās? — jautāju, kad krodziņš bija tukšs, un mēs visu sakopām un apsēdāmies pie galda.

"It kā jūs neesat dzirdējis, par ko cilvēki runā?" — pavārs īgni atbildēja.

— Saka, ka meitene, kas sēdēja laukumā būrī, aizbēga? Vai viņi ieradās viņas dēļ?

— Pa labi.

— Kāds mums ar to sakars?

— Vakar pie mums vakariņoja Zonko Himars un Aurels Laufers. Apsargi interesējās, kas viņus apkalpo.

— Un kā viens ir saistīts ar otru? “Es uzliku visdrūcīgāko izskatu, un šķita, ka Konors tam iekrita. Ar visu savu izskatu viņš pauda attieksmi pret šaurām meitenēm. — Ak! Vai tiešām viņi bija tie, kas atbrīvoja līdzdalībnieku? — Es rūpīgi nokopēju Lanku.

— Cik stulba sieviete! Vai jūs domājat, ka apsargi man ziņo? — Konors atbildēja uz jautājumu ar jautājumu.

Lai arī pati mēģināju atstāt šādu iespaidu, kļuva nepatīkami. Zobus sakodis, es tik tikko savaldījos, lai nenoplēstu. Man vēl vajag darbu, kā arī jumtu virs galvas, līdz mēs ar Ilsanu izbēgsim no pilsētas.

— Vienkārši brīnos. Bēdzis līdzdalībnieks, un viņi meklē mēra dēlu un viņa draugu…” Es iemetu makšķeri.

Likās, ka Konors vēlējās tajā dalīties ar kādu. Es pamanīju, ka viņa apsardzes apmeklējums arī mani satrauca.

"Viņi dodas uz iestādēm un intervē visus. Es dzirdēju… Cilvēki runāja, ka Aurelam bija problēmas ar to meiteni jau pirms viņa nokļuva būrī.

— Ar kādu meiteni? — es vēlreiz jautāju.

— Ar kādu meiteni! — pavārs mani atdarināja, pat nešaubīdamies par savu intelektuālo pārākumu. — Ar to, kurš aizbēga, protams! Kāds stulbs! Varbūt jums pat nevajadzētu maksāt algu. Šķiet, ka jūs pat nezināt, kā skaitīt?

— Varbūt man vajadzētu meklēt tos apsargus un pateikt, ka Konors atsakās maksāt par darbu? — domīgi teicu, nepaskatīdamās uz pavāru.

— Eh! Nejoko tā! Tu nolēmi ar mani pajokot, vai ne? — viņš pēkšņi uzliesmoja.

Tajā brīdī es pēkšņi sapratu divas lietas. Kaut kas nav kārtībā ar mūsu krodzinieku. Ir kaut kas, kas liek viņam negribēt sargu uzmanību.

Un viņš saprata, ka es to saprotu. Nez kāpēc tajā brīdī manā galvā sāka skanēt populāra dziesma par to, kā līgavainis pabaroja viesus ar paša sievu. Asociācija nebija īpaši patīkama, un situācija bija steidzami jālabo.

— Ko es teicu? — Atkal es tēloju, ka izskatos stulba, lai Konors nešaubītos par paša secinājumiem par manām prāta spējām. "Jūs draudējāt atstāt mani bez algas, man tas nepatika." Es strādāju godīgi vakar un šodien!

— Jā, es tev maksāšu, es tev maksāšu! Tikai nekliedz! Tavi kliedzieni man pat sagādāja galvassāpes! "Konors nometa manus ienākumus uz galda. — Paturi savu naudu!

Steidzīgi savācu monētas, kas ripoja uz galda virsmas. Ne viens vien nebūs lieks. Visi noderēs. Žēl, ka Ilsana nevarēs paķert ēdienu no virtuves, tas radīs jautājumus, uz kuriem es nevarēšu atbildēt. Bet man bija vesela stunda brīva laika, un es nolēmu aizskriet uz tirgu un tur kaut ko nopirkt Ilsan.