Pūķa ēna. Princese

— Lūk, ņem. Šeit ir vēstule un dāvanas no mums. — Marina man pasniedza somu.

Viņi kopā ar Eirenu mani pavadīja līdz Torisvenas robežai, un es lidoju mājās.

Un mājās mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Redzot pogromu, kas tika pastrādāts manas Ēnas kambaros, es nometu no rokām visas dāvanas.

"Finbar, viņa šeit nav…" Frosts teica.

— Es zinu! — Es to pamāju.

Bet tomēr viņš lēnām gāja uz priekšu, zābaki kraukšķēja uz saplīsušajiem traukiem. Pat otas bija salauztas, un uz grīdas gulēja tīri palagi, pārklāti ar krāsu. Man palika slikti. Starp šo negodu es pamanīju mazus lūžņus, uz kuriem kaut kas bija uzzīmēts. Es paņēmu vienu lielāku gabalu un nopētīju rūpīgi uzzīmēto pūķa spārnu.

Mana sirds izlaida sitienus, bet es piespiedu sevi doties tālāk — uz guļamistabu. Kambaros nebija asiņu smakas, taču tas to nepadarīja vieglāku. Mana Ēna ir nolaupīta, par to nav šaubu!

Jau grasījos doties prom, kad pie ģērbtuves sliekšņa ieraudzīju apgāztu molbertu un tam blakus vēl vienu zīmējumu, kas nožēlojami gulēja uz grīdas. Paņēmusi to, es sastingu un aizturēju elpu, skatoties uz satriecoši skaisto attēlu. Kailā meitene sēdēja uz pūķa, rokas izstiepta un galva atmesta atpakaļ. Manas Ēnas talants ar pārsteidzošu precizitāti pauda Frosta zvīņu spīdumu saulē un sajūsmu, ko Amira izjuta mūsu kopīgā lidojuma laikā. Bet šeit bija arī kas cits. Viņa to nezīmētu, ja… Ja viņa pret mani neko nejustu.

Pagriezusies, es kliedzu: Man kaklā sacēlās kamols, krūtis sāpīgi savilkās. Mani plosīja niknuma un sašutuma nagi.

— Ziemeļi!

Sekretāra vietā parādījās apsargs, kas apsargāja kameras.

— Draklord, ziemeļu nav. Viņš pavada Nyera Amira un Nyera Ilsana uz pilsētu. Viņi gatavojās apmeklēt aptieku.

— Kas?

Man pat palika aukstas kājas no šīs ziņas. Ziemeļi un Ilsana? Vai mana sekretāre ir nodevējs? Vai arī viņš aizrāvās ar Nirfeat jaukajām runām un sāka viņai palīdzēt? Beram taisnība, vajadzēja nekavējoties saspiest šo rāpuli un kaut kā izskaidrot lietas Amirai. Vai arī rīkojies viltīgāk un sarīko viltus draudzenes bēgšanu. Lieciet viņai uzrakstīt atvainošanās vēstuli Amirai un izmest viņu no pils, bet es gribēju, lai viss būtu godīgi…

— Cik ilgi viņi ir palikuši?

— Ilgu laiku. Ir jau kādi trīs. Viņi, iespējams, drīz atgriezīsies.

"Viņš par to runā tik mierīgi, un nekārtība viņu nemaz neuztrauc," aizvainots atzīmēja Frosts.

— Kas te notika, tava māte? — noņurdēju, sašutusi par to pašu. "Mans tonis tik ļoti nobiedēja sargu, ka viņš vienkārši aizvēra acis. Es satvēru viņu aiz krūtīm. — Atbildi man, kurš to visu izdarīja?

— Tātad tas ir… Tu pats, dralord. Tikai vakar. Nyera Ēna tika nosūtīta uz “aukstumu”, bet šeit viss tika iznīcināts… — kuplais puisis man neizpratnē atbildēja, izskatīdamies pārmetoši.

Es palaidu viņu vaļā un paspēru soli atpakaļ, neticot tam, ko dzirdēju.

— Es aizsūtīju Nyera Shadow uz “aukstumu”?! Jūs esat maldināts! Un mani arī! Nyera Ilsana ir nirfeat, Nyera Amir ir briesmās! Zvani Beram, ļauj viņam visu sakārtot šeit! Es eju uz aptieku.

Apsarga acis iepletās par dzirdēto. Īsi pamājis ar galvu, viņš aizbēga, lamādamies līdz plaušām. Bet tieši tad, kad grasījos doties prom, no gultas apakšas parādījās maza sarkana kaķa galva ar zilu ziedu vienā pusē:

— Draklord, es esmu Puķe. Tas ir, Cvetoslavs. Lūdzu, nenogaliniet, vienkārši klausieties! — viņš cilvēcīgi pļāpāja.

Sākumā gribēju teikt, ka vēlāk viņu klausīšos, bet kaut kas Nirfu radītās būtnes vārdos lika apstāties.

— Runājiet ātri!

— Viņa to izdarīja! Nirfeatka, kurai nez kāpēc atļāvi atrasties savā mājā. Amira ir stulba. Man bija viņas žēl. Viņa ticēja, lai gan ne tik ļoti kā iepriekš. Ilsana viņu ir samulsinājusi un apmānījusi! Izlikās par tevi. Viņa… Viņa ir dīvaina. Ne kā cilvēkiem, bet ne kā citām nirfām. Viņa ir bezķermenisks gars, kuram nepieciešams ķermenis, lai pastāvētu. Cilvēks, putns vai dzīvnieks. Bet ne kā manējais. Tas nav iespējams.

Es zināju, ka tādi gari pastāv, un nirfi iepludina tos dažādos monstros. Bet šī ir pirmā reize, kad dzirdu, ka viņi paši maina ķermeni.

— Bet tā nenotiek!

— Es to redzēju savām acīm. Gars izlidoja no Ilsanas, un viņa nokrita beigta! Tad viņam bija apsargs, un tad viņš kļuva par tavu izskatu! Gribēju brīdināt Amiru, bet radījums mani pamanīja un izmeta pa logu taisni bezdibenī! Es gandrīz nomiru, brīnumainā kārtā varēju saņemties un tikt ārā, man bija grūtības atrast ceļu uz pili, bet Amiras vairs nebija! Draklord, lūdzu, izglāb viņu! Viņa ir laba, viņai jāizdzīvo!

Es, ne mirkli nevilcinoties, izlecu no pils un tiku nogādāts taisnā ceļā uz Šarotu — uz labi zināmo aptieku. Iebrucis viesistabā, atradu šādu attēlu: Severs sēdēja uz dīvāna ar pārsietu galvu, bet netālu rosījās farmaceita Karifa mazmeita Kirjana.

Ieraudzījis mani, sekretārs nobālēja, kļuva sarkans, tad pielēca un, apsedzot meiteni ar krūtīm, izpļāpājās:

— Kirjanai ar to nav nekāda sakara! Tas viss esmu es! Sodi mani, dralord!

Es tikai pamirkšķināju.

— Ziemeļi! — iesaucās meitene, ne mazāk pārsteigta kā es.