Replikants

Domas nemitigi lekaja no vienas lietas pie otras, skita saplestas un nekonsekventas, tacu tiesi tas modinaja apzinatu interesi par apkartni, pamazam veidojot esibas sajutu.

Tika atrastas tikai piecas vajadziga kalibra patronas. Saule nolaidas zem apvarsna, atri kluva tumss, bet aiz makoniem lureja liels meness, piepildot apkartni ar aukstu spidumu.

Purva dubli uz kastem liecinaja, ka cauri purviem ir tacina.

ES biju izsalcis. Vins negribeja gulet, un vins nolema meklet celu. Nav svarigi, kur tas ved. Skietami nepazistamaja pasaule deres jebkurs virziens. Vispirms jums ir jatiek ara no salas, uz daudzajiem jautajumiem, kas rosas jusu galva, atbildes noteikti nav.

Es nolemu iet viegli. Vins gribeja iebazt pistoli jakas kabata, tacu sis lemums radija diskomfortu. Tad vins atgriezas pie zeme pienaglota mehanisma un nonema no ta kadu ekipejumu, tostarp ertu stiprinajumu ierocim.

Tagad ta ir kartiba.

Skiet, ka dzimtcilveki nakusi no rietumiem. Tur jamekle cels.

* * *

Vins atklaja veco celu tikai dazas stundas velak. Vienkarsa, bet izturiga inzeniertehniska konstrukcija sastaveja no savstarpeji savienotam porainam plastmasas saitem. Vinu bija gruti pamanit. Nedaudz iegremdets, klats ar udeni un pilets, uz purva fona nekadi neizcelas. Man bija jaatgriezas krasta, jaatrod piemerots koks un jaizgatavo no ta gars stabs.

Tagad vins vareja just savu celu, neriskejot atkal iekrist purva.

Ta nu es devos bez saubam, nedomajot uz prieksu. Manas kajas slideja. Vietas, kur saites zaudeja savienojuma uzticamibu, cels bistami sasveras. Purvs kusaja un burbuloja apkart. Sen nokaltusi koki pacelas divaina, kruzaina atklata meza.

Meness spideja spozi. Viegls vejins svaidija vilnus pa tumso udens virsmu. Nakts putnu saucieni aiznesa talu un dazkart skaneja biedejosi. Starp sunainajam peldosajam salam bija liecibas par pagatni: piemeram, vins pamanija kaut kadas lidmasinas fizelazu, kas izlida no udens, spriezot pec tas izmera – transporta. Bija kardinajums pie tas tikt un meklet kaut ko noderigu, tacu pamest inzenierzinatnu celu bija bistami.

Lidz ritam vins bija pilniba izsmelts. Purviem gala nav redzams. Sunu vilnosanas supojas maigos vilnos, bet driz vien vins pamanija nomelnejusu zagaru puduri. Stravas nestie sakneni ciesi ierameja nelielu zemes gabalu, laujot noorganizet atputu.

Neskatoties uz izsalkumu, nogurums atri darija savu, liekot man dzila miega.

Diena izradijas makonaina, un pusdienlaika saka smidzinat. Bija dregns un vess, tacu vinu pamodinaja nevis lietus, bet gan troksnis.

Kaut kas kustejas pa purvu, izdvesot plapajosu skanu.

Muskuli bija nejutigi no ilgstosas nekustiguma periodiem neerta stavokli. Vins ar grutibam apgriezas uz saniem un paslepas starp aizkerumiem.

Skana tuvojas un driz aiz miglas mainigajam svitram vins ieraudzija lielu piepusamo laivu, kas parvietojas pa kanalu. Taja sedeja brunoti cilveki. Viens to kontroleja, bet parejie saspringti skatijas apkart, turot ierocus gataviba. Nav skaidrs, no kadam nepatiksanam vini baidijas.

Vins uzmanijas, lai nekliegtu svesiniekiem, tacu tie diez vai butu dzirdejusi – vecais, diezgan nolietotais piekarinamais motors darbojas skali un sasprindzinats, un pec paris minutem laiva jau bija pazudusi aiz zaliena biezokniem, kas ierameja kanalu..

Juzdams, ka ir pietiekami atputies, vins atkal devas uz rietumiem, aptaustidams cela saites ar stabu. Izsalkums ir mazinajies. Pastaigas mani sasildija. Lietus udens lases, kas tek pa manu seju, saslapinaja manas sausas lupas.

Vinam nebija ne jausmas, kurp vedis vecais cels.

* * *

Tikai nakamas dienas vakara, pavisam parguris, vins sasniedza purvu malu.

Reljefs strauji pacelas, starp retajiem skujkoku meziem visur paradijas veci krateri un bija redzamas salauztu nocietinajumu paliekas. Briva daba bojajas daudz sadeguso iekartu.

Augstak nogaze, apmeram simts metrus no krasta linijas, gaiss pluda drumi, it ka tur kaut kas intensivi iztvaikotu. Paradiba skita nesaprotama, nepamatota, bet visuresosa.

Vins nepamanija, ka to apiet. Visur pletas divaina dumaka, kas aizsedza nogazes un pameza aprises. To nesaspieda brazmainais vakara vejins, sabojajot krumu lapotnes.

Salauztie nocietinajumi un nodedzinatais aprikojums vinu nemaz neintereseja. Es gribeju tikt prom no pretigajiem purviem, atrast edienu un drosu vietu, kur gulet. Kamer vins domaja, putnu bars peksni izlidoja no dumakas robezam.

«Tatad izgarojumi nav bistami?» Nejausi izvelejies virzienu, vins nolema risket. «Es pieturesos pie veca cela, lai nepazustu. Tas kaut kur vedis,» ar tadam domam vins parkapa satraucosas paradibas robezu un pec daziem soliem peksni nokluva pavisam cita telpa.

Tumsa tika nogriezta ka ar nazi. Vins staveja nelielas apmetnes ielas vidu, pamazam ieplustot senas metropoles drupas. Blakus esosas ekas, ne augstak par diviem staviem, izskatijas glitas, it ka tas butu celtas vakar. Visur auga gadsimtiem veci koki. Izplatito vainagu apaksejie zari izstaroja maigu, klusu gaismu.