Rudmatainas meitenes piedzivojumi

Vinas cepure bija ciesi ciete un rotata ar mezginem, un pie jostas karajas liels atslegu saiskis. Vina paskatijas uz mani ar tumsam, nedaudz sasaurinatam acim, vinas lupas bija ciesi saspiestas, un uzacis bija savilktas kopa, ta ka vinas seja nebija ipasi draudziga, bet gan stingra un nepavisam ne mila.

Vina nolieca galvu un teica nedaudz aizsmakusa balsi.

– Labdien, Agneses kundze! Ceru, ka labi atputies un sanemi spekus.

Agnese! Ta sauc so skaisto sievieti, kuru es redzu spoguli, tapec tagad tas ir mans vards.

Es nolemu, ka man mazak jaruna un vairak jaklausas. Turklat visi doma, ka es nokritu no zirga un sasitu galvu.

Nu es tiesam nokritu, tikai nezinu, kur un no kurienes!

«Labdien,» es atturigi atbildeju.

Es nezinaju sis sievietes vardu, tapec nolemu aprobezoties ar vienkarsu sveicienu.

Viena no tam meitenem plivoja istaba, zemu notupdamas man prieksa, mazliet mazak zemu preti bargajai damai ar atslegam. Un tad vina saka murgot:

«Kundzit, jus varat palugt Vereti kundzei aiziet uz virtuvi, tur atveda krajumus, mums vajag aizvest, un vini ari darza lapene nokrasoja solinu un izsmidzinaja krasu uz gridas, un ari…»

«Ar to pietiek, Sadij, tu esi nogurusi damu.» Uz prieksu, es tulit atnaksu un nokartosu.

Barga dama teica un pacela plaukstu. Meitene apklusa un aizbega. Un Vereti (tads ir vards, neaizmirstiet) atkal nolieca galvu:

«Saimniek, laujiet man kartot biznesu.» Es nosutisu pie tevis kalponi, pusdienas tevi gaidis edamistaba.

To pateikusi, vina lenam pagriezas un aizgaja.

Pec minutes atskreja plapataja Sadija un loti atri un veikli saka mani gerbt.

Bija skaidrs, ka vina ta nebija pirma reize, viss nepieciesamais tika ieguts atri, gandriz bez skatisanas.

Sadija, ne mirkli neapstajoties, uzvilka man apakssvarkus, sasnoreja korseti un uzmanigi un rupigi uzvilka man kajas tikla zekes – aditas, loti mikstas un patikamas pieskarties.

Pec tam Sadija atvera gerbtuves durvis un paskatijas uz mani:

– Kundze, kadu kleitu tu sodien vilksi?

– Ludzu, nenogurdiniet mani ar jautajumiem… Izvelieties pats.

Sadija pasmaidija, ielida gerbtuve un driz vien nostajas man preti, rokas turot gaisi zalu kleitu.

– Kas ir tavs milakais?

«Lieliski,» es piekritu. – Tavs milakais deres

Kurs zinaja, ko Agnese mil?

Sadija veikli ievilka mani kleita, kas izradijas patiesam loti pievilciga. Tad Sadija aizpogaja mazas perlamutra pogas, iztaisnoja pienainas mezgines, kas bija piesutas gar kleitas kakla izgriezumu, un apmierinati pasmaidija:

– Vai mes veidojam matus ka parasti?

Es noputos:

– Noteikti…

Loti atri un rupigi mana cirtas galva tika izkemmeta ar kaula kemmi un piesprausta ar kaula sprauditem.

Sadija atkal pasmaidija un maigi pieskaras manai sejai ar dvesmu. Acimredzot plans pudera slanis bija viss grims, ko si dama sev atlava.

Sadija apgriezas uz papeziem, atmeta lielas skaistas kastes vaku un paskatijas uz mani ar jautajumu:

– Kadam rotam dama sodien dos prieksroku?

«Sodien, Sadij, es labpratak atstatu izveli tev,» es atbildeju. «Pec kritiena man loti sap galva, un es nevaru skaidri domat… Sodien visu izlemsim pasi.»

Izskatijas, ka Sadija nebija pret so variantu un, nedaudz padomajusi, no melna samta somas iznema skaistu kaklarotu, kas mirdzeja ar zaliem akmeniem, kas ierameti dzelteniga metala.

Zelts un smaragdi?…

Uzreiz man ausis tika ielikti auskari no tiem pasiem akmeniem.

Visu darbibu nosledza masiva rokasspradze un gredzeni. Man dekoracijas bija acimredzami par daudz, bet Sadija rikojas tik parliecinosi, ka es to pienemu.

Talak vina pastiepa roku uz plauktu, uz kura staveja pudeles – kristala, caurspidigas, dazas bija kaut kados sarezgitos ramjos ar dekoracijam, dazadiem akmeniem un emaljas ziediem.

Sadie jautaja:

– Ka ar smarzam, kundze?

Es pastiepu roku:

– Ludzu, iedod man vieglakos,

Es patiesi cereju, ka Agneses kundzei nepatik smagas smarzas, jo es tas vienkarsi nevaru ciest.

Sadija pamaja ar galvu un panema tumsi zalo stikla pudeli.

Es rezigneti pamaju ar galvu:

– Tikai piliens. Baidos, ka speciga smaka man tikai stiprinas galvassapes.

Aromats izradijas patiesam maigs, kaut ka garsaugs un svaigs.

Nu, Agnese, tev iet lieliski, ja vien es apstiprinu visu, kas tev patika.

Es piecelos, mana sirds dauzijas, kajas padevas. Pusdienas ar kadu nepazistamu, nesaprotot, ka uzvesties, ko teikt, un turklat es pat nezinu, kur iet!

– Sadi, vai vari mani pavadit, ludzu?..

Vina satvera mani aiz elkona – jasaka, loti uzmanigi – un, acimredzot, veda mani uz edamistabu.

Milas istabenes pavadiba iegaju liela istaba, manuprat, pat zale.

Pa vidu bija liels galds, piekrauts ar traukiem, daziem traukiem un glazem.

Acis viss zibeja, galva griezas, patiesiba man steidzami vajadzeja pievilkties.

Paskatoties apkart, es redzeju, ka edamistaba ir vairaki viriesi.

Vini steidzas mani sveicinat.

Pirmais uzleca jauneklis, kurs pavadija mani ratinos. Vins bija diezgan izskatigs – gara auguma, skaisti ieveidotiem matiem, sava veida varonmilis, blondine ar zilam acim.

Man likas, ka sis blondais puisis ipasi verigi skatijas man acis un saspieda manu roku nedaudz specigak par parejiem.