Saņņikova Zeme

— Bet vai nevarētu pieņemt, ka kaut kādu sevišķu apstākļu dēļ Saņņikova Zemē, kaut arī tā atrodas tālu ziemeļos, polārā okeāna ledu ielenkumā, ir siltāks klimats nekā Beneta salā un Jaunsibīrijas salu arhipelāgā, kas atrodas vairāk dienvidos?

— Nu, atvainojiet, tās ir tīrās iedomas! — akadēmiķis, mazliet sapīcis, iebilda. — Tādam pieņēmumam, atskaitot putnu pārlidojumus, nav nekāda pamata.

— Varbūt tur ir kāds vulkāns, kas sasilda šo zemi, — jaunais cilvēks nerimās, — vai arī karsti avoti!

— Vulkāna dūmus jau sen būtu pamanījuši jūsu mednieki un jūras braucēji. Neaizmirstiet, ka arī Nansens ar «Framu» dreifēja okeāna ledos netālu no rajona, kur vajadzētu atrasties šai noslēpumainajai zemei, tomēr viņš nekā neredzēja.

— Starp citu, vai jūs zināt, cik dīvainā kārtā pazuduši onkiloni — vesela tauta, kas mita ziemeļos? čukču vajāti, onkiloni ar visiem ganāmpulkiem aizgājuši kaut kur projām no kontinenta, un par viņiem neviens nekā vairs nav dzirdējis, un nav arī zināms, kur viņi palikuši.

— Jā, atceros, par onkiloniem savākuši ziņas Vrangelis, Nordenšelds un Maidelis. Taču par etnogrāfiju es neesmu interesējies…

Skaļš zvans, atskanēdams bibliotēkā, pārtrauca akadēmiķi. Šenks piecēlās.

— Jāiet paklausīties nākamo referātu. Jūsu apsvērumi mani tomēr ir ieinteresējuši — mums vēl jāparunājas. Atnāciet pie manis mājās pēc nedēļas, vakarā. Te būs adrese.

Šenks izvilka no kabatas portfeļa vizītkarti un, pasniedzis to sarunas biedram, piebilda:

— Es pameklēšu grāmatās kādas sīkākas ziņas par šiem onkiloniem. Un lūkošu noskaidrot, ko domā akadēmijā par jaunu ekspedīciju Tolla meklēšanai, kaut arī par panākumiem stipri šaubos. Tomēr katrā ziņā atnāciet.

PAZUDUSI TAUTA

Šenks bija vecpuisis, jau padzīvojis vīrs. Jaunībā viņš bija daudz ceļojis, piedalījies ekspedīcijās gan Jeņisejas lejtecē, meklēdams tundrā mamutu atliekas, gan Aizbaikāla, gan pie Amūras, gan arī Sahalīnā, drīz pēc šī tālā novada pievienošanas Krievijai, pētījis salas ģeoloģiju un floru. Atgriezies galvaspilsētā, viņš visu laiku ziedoja savākto materiālu apstrādāšanai.

Šenks dzīvoja vientuļš, visai pieticīgos apstākļos un lielu daļu savas akadēmiķa algas iztērēja, atbalstīdams jaunos zinātniekus un subsidēdams ekspedīcijas uz Sibīriju un polārajām zemēm, kas viņu interesēja. Ne mazums līdzekļu akadēmiķis bija ziedojis arī Tolla ceļojuma organizēšanai un pazudušā ceļotāja meklēšanai, jo viņš cienīja baronu kā ievērojamu polārpētnieku.

Atgriezies no svinīgās sēdes, Šenks sāka lasīt visu, ko varēja sameklēt par noslēpumaino onkilonu cilti.

Pirms dažiem gadsimtiem onkiloni bija mituši visā Čukču pussalā, bet pēcāk čukči bija atspieduši viņus Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē. Ķermeņa uzbūves, apģērba, valodas un dzīves veida ziņā onkiloni stipri atšķiras no čukčiem. Viņu tuvākie radinieki ir Kadjaka salas aleuti.

Nordenšelds, kuģodams ar «Veģu» gar Sibīrijas ziemeļu piekrasti, IrkaipijaŠelagas un Jakanas ragu rajonā bija atradis daudzas pamestas onkilonu mītnes — īpatnējas zemnīcas, bedres, ko klāja ar zemi apbērts vaļa ribu jumts. Izrakumos te bija atrasti dažādi akmens un kaula darba rīki un ieroci — cirvji un nazi, šķēpu un bultu smailes, kasīkli un citi priekšmeti, bieži vien pat ar kaula un koka kātiem, kas gadsimtu gaitā bija saglabājušies mūžīgā sasaluma slānī kopā ar siksnām, ar kurām smailes un cirvji bija piestiprināti pie kātiem. Onkiloni nepazina dzelzi un citus metālus un vārda tiešajā nozīmē vēl dzīvoja akmenslaikmetā.

Pēc čukču nostāstiem, ko bija savācis Vrangelis, onkiloni atstājuši Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti pēc asiņainām sadursmēm, kas izcēlušās asinsatriebības dēļ starp onkilonu virsaiti Krehoju un briežkopju čukču vadoni. Glābdamies no čukčiem, Krehojs ar niecīgām cilts paliekām vispirms nocietinājies Severnija raga klintīs, pēc tam pārcēlies uz Šalaurova salu, un beidzot onkiloni piecpadsmit kajakos — vieglās laivās — aizbraukuši pāri jūrai uz zemi, kuras kalni no Jakana raga bijuši redzami tālu Ziemeļu Ledus okeānā (tas ir, uz Vrangeļa salu).

«Diezgan trūcīgas un pretrunīgas ziņas,» Šenks nodomāja, aizvērdams beidzamo grāmatu. «Un tomēr interesants jautājums: kur gan pazudusi šī tautiņa?»

Nākamajās dienās Šenks, izpildīdams solījumu papētīt, ko domā akadēmija par jaunu ekspedīciju, parunāja ar dažiem akadēmiķiem, kuri bija visvairāk ieinteresēti polāro zemju izpētē, tomēr neviens no viņiem neatbalstīja jaunu ekspedīciju Saņņikova Zemes un barona Tolla pēdu meklēšanai. Nebija neviena solīda zinātnieka, kuram varētu uzticēt jaunus polārpētljumus, bet gādāt līdzekļus kādam sapņotājam nebūtu ērti, tas liktos vieglprātīgs solis.

Galu galā Šenkam nācās paskaitīt, cik tad viņam pašam ir naudas. Viņš nosprieda, ka ekspedīcijas finansēšanai varētu riskēt ar pāris tūkstošiem rubļu, taču šī summa viņam nelikās pietiekama.