Sekss bez noteikumiem

– Vai jus par mani vaicajat? Glaimojoss. Ne, starp apgerbu un pelnu es izvelesos pelnu. Bet starp labu garastavokli un pelnu… nu, jus saprotat. Ko tiesi vini tev meloja par mani?

«Neka ipasa,» es atcirtu, neveledamies atklat Serjozku, kurs stradaja vina laba. – Tatad, mes tiesam ejam uz restoranu, lai izliktos par bomziem, vai ari jus jokojat?

– Ejam.

– Atvainojiet, bet tas ir kaut ka traki.

– Ne, Karina, si ir apmacibas programma tiem, kas ir piekerusies sabiedriskajai domai. Tas bus loti noderigi nakotne.

– Ka tu doma, vai man to vajag?

Vina smaids bija atbilde. Vins mani tikai izraisija sajusmu – likas, ka, ja es atteiktos, es teiktu, ka man ir bail. Kapec lai es butu glevulis? Ja, vina drebes vismaz der, bet es izskatos… nezeligi. Nu ko? Patiesam labak ir iemacities ignoret nezinamu bagatnieku izsmieklu. Lai gan es uztveru neparprotamu manipulaciju, es nepalaidu sevi no aka. Ta bija mana izvele sobrid neatlaist sevi no aka.

– Ko tad tu gaidi? – noslaucija rokas ar dvieli. – Iznemiet masinu no garazas.

Kamer mes braucam, vins pasmaidija par dazam savam domam, bet mani neuzrunaja. Kad nonacam pie galvenas ielas, mana sirds saka sisties straujak – tomer es nedaudz parverteju savu drosmi. Bet vina nelava sai panikai izpausties vinas balsi:

– Aleksandr Dmitrijevic, vai es pareizi saprotu, ka mes ejam uz cienijamako restoranu?

«Soreiz ne,» vins skatijas tikai uz celu, bet taja pasa laika izskatijas loti relaksets. Viena plauksta atrodas uz stures, otra elkonis balstas uz sanu paneli. «Prestizakajas vini mani pazist pec redzes – viniem pat neienaks prata skatities uz mani ar nosodijumu.» Tad visa garsa tiek zaudeta.

Es nervozi iesmejos. Un, godigi sakot, es tikai cereju, ka vini mus nelaidis ieksa. Piecas minutes kauna, un es atgriezisos, lai pabeigtu tirisanu un mazgasanu. Tomer ar nelielu asinu daudzumu izglabties nebija iespejams. Neviens nedomaja iestatit sejas kontroli tik agri. Aleksandrs Dmitrijevics man piedavaja elkoni, kuru es satveru un mierigi ievilka ieksa. Viesmile saka raustities, bet vins jau pasa sakuma partrauca vinas iebildumus:

– Labdien. Paradiet man, ludzu, pie briva galda.

Tas izklausijas pec nirgasanas – visa zale bija aiznemti tikai tris galdini, telpa bija gandriz tuksa. Bet viesmile bija parsteigta un neskaidri pamaja ar roku. Aleksandrs Dmitrijevics galantiski izvilka man prieksa kreslu; es butu aizravies, lai pabeigtu attelu, bet man nebija speka to izdarit. Edienkarte uz musu galda paradijas minutes laika un pat ar loti pieklajigu:

– Ja pie mums esat pirmo reizi, tad pieversiet uzmanibu sefpavara edienam. Dietas izvelne atrodas beigas.

Aleksandrs Dmitrijevics jautaja pec pasutijuma:

– Ka tu juties, Karina?

Biju jau pamanijusi vienas kundzes sasutumu skatienu, kura verigi skatijas uz mums no otra gaitena gala, un zinosu smaidu no vinas pavadona. Iespejams, vecaka gadagajuma virietis nospriedis, ka jauniesi izklaidejas, un vinam interesantaks esot pasa skivja saturs. Viesmili un barmenis skatijas uz mums sanus, nevis tiesi, un sava starpa neko aktivi neapsprieda. Vini to apspriedis, kad mes aiziesim.

«Nekada gadijuma,» es godigi atbildeju, izanalizejusi savas emocijas. – Fakts ir tads, ka mes spelejam uz parsteiguma efektu. Pec tam, kad bijam iegajusi, neviens negribeja taisit traci un sabojat apetiti citiem apmekletajiem. Un ir vel viens svarigs aspekts – tas neattiecas tikai uz apgerbu. Uzreiz var redzet, ka sadas vietas neapmaldaties un esat regulars apmekletajs. Pat ja neviens neatceras tavu seju, tu vienkarsi izstaro auru: «Vienkarsi pamegini man seit plapat».

Vins smejas:

«Tad musu nodarbibas merkis ir audzet sadu auru.»

– Par ko?

Man prieksa paradijas salatu skivis, ka ari prieksnieka prieksa, pec ka neredzama viesmile atkal pazuda kosmosa. Es atkartoju jautajumu, jo vina uzmanibu noversa ediens:

– Kapec, Aleksandr Dmitrijevic?

– Man ir dazi plani attieciba uz jums, uzskatiet to par sagatavosanas posmu un vienlaikus ari par parbaudijumu. Ka astronauts pirms sava pirma lidojuma.

Bet tas jau kaitina:

– Kadi vel plani?

«Es vel neesmu izlemis,» vins pasmaidija ar atklatu ironiju. – Bet pagaidam tu izradi ceribu, ka klusi par forsu astronautu.

– Kapec es? Vai ari jus parbaudat visus darbiniekus, vai tie ir izturigi pret stresu? Es nevaru iedomaties, ka jus tapat izceltu Timuru!

– Tapec, ka jus pats pieversat manu uzmanibu ar vienu stridigu epizodi. Vai jau aizmirsat?

Es nesapratu skaidrojumu. Tacu mani samulsinaja atgadinajums, tapec ari pieversos salatiem. Vins apzinati izliekas, ka esmu nonacis tada situacija ar noluku – piemeram, vicinot rokas vinam deguna prieksa un kliedzot: «Paskaties uz mani, San Dmitric! Es ari stradaju saja maja, nevis tuksa vieta!» Un vins saprot ne sliktak par mani, ka viss bija nepareizi, jo kada jega sasutumam un skaidribai?