Сeturtais ledus laikmets

«Tad jau labāk būt mirušam. Man kauns … Vai jūs mani saprotat?… Manā vecumā vairs neklājas skriet pakaļ brunčiem … Ko teiks sieva? Šaubos, vai tagad viņa man pie­dos . .. Redzat, man nekad nav bijis iemesla būt ar kaut ko nemierā. Es saku tīru patie­sību. Bet tad ieraudzīju šo meiteni, Tikako Kondo. Viņa dziedāja kabarē, tomēr jums nekad neienāktu prātā, ka viņa pieder pie tām sievietēm. Tāda kautrīga, klusa… Tiesa, augumā viņa ne visai izdevusies, pā­rāk kalsna un kaulaina. Jautājiet, kam vien gribat, visi apliecinās, ka es tādas vietas ne­esmu apmeklējis, bet tajā vakarā aizgāju līdzi mūsu direktoram, un tā… Nezinu, kādēļ pie tik jautras dzīves pieradusī meitene pievērsa uzmanību man — neievērojamam, mazrunīgam, piecdesmit gadu vecam vīrie­tim. Nu, dabiski, ka es tūlīt pazaudēju galvu. Viņa glāstīja manus asos vaigus ar saviem maigajiem pirkstiem. Aiz pateicības vien es būtu . . . Nē, tas vārdos grūti izsakāms, biju pavisam apstulbis … un neprātīgi laimīgs . . . Jums droši vien ir neinteresanti klausīties . . . Taču saprotiet, ka viņa ne tikai naudas dēļ. . . Jūs varbūt tam neticēsiet, bet tas ir taisnība. Nekad viņa necentās izdabūt no ma­nis naudu. Protams, katru mēnesi es viņai kaut ko maksāju, un viņa bija ar to pilnīgi apmierināta. Augumā viņa bija padevusies stūraina, bet ar maigu un patiesu sirdi. Ti­kako pat atklāti pateica, ka iemīlēt mani ne­var, bet es viņai patīku. Neparasta sieviete. Vai nav tiesa?…

Bet tad man radās aizdomas. Kad trīsdes­mit gadu-no vietas esi nodarbojies ar nau­das lietām, pats kļūsti pārlieku akurāts un neuzticīgs. Visu laiku dzīvo vienās bailēs, ka tik nesāk izspiest no tevis naudu, bet, ja to nedara, — atkal nav kā vajag! Kaut kā pā­rāk mierīgi viņa izturējās pret mani… Bet es nebūt neesmu pašpārliecināts, sāku viņai neuzticēties … Tas ir tikpat kā skatīties tāl­skatī no otra gala … Reiz bija tāds gadī­jums. Pareizāk sakot, to nevar nosaukt par gadījumu. Aizeju pie viņas ciemos un redzu, ka viņa nopirkusi dārgu paklāju. Jūs droši vien to redzējāt? Ne jau tāds, ka uzreiz kristu acīs, bet viņas apstākļos tā, protams, bija greznība. Es kā finansu darbinieks tādas lietas uzreiz pamanu. Kad dabūju zināt, kas un kā, kļuvu vēl aizdomīgāks. Viņa apgal­voja, ka esot stāvoklī un paklāju nopirkusi par godu šim gadījumam. Kaut esmu vecs, taču arī man sirds sažņaudzas un gandrīz vai jāraud, to atceroties. Mums ar sievu bērnu nav, un tas mani ārkārtīgi pārsteidza. Nē, ne jau nu pārsteidza, tas nav īstais vārds. Man it kā spārni izauga, aiz lepnuma gribējās skriet un visiem to izstāstīt, lai cilvēki uz mani raudzītos citādi. Man pat šķita, ka va­jadzētu izstāstīt arī sievai, kam nebija ne ma­zākās jausmas, sak, lai priecājas kopā ar mani. Kas tad tas? Līst lietus? Dzirdu . .. Labi, mazliet vēl pagaidiet, tūlīt runāšu par gal­veno. (Steidzas.) Tālāk viss iznāca nelāgi. Ie­domājieties, viņa man apgalvo, ka esot stā­voklī, un tas ir taisnība. Bet nākamreiz viņa pēkšņi pasaka, ka tieši todien izdarījusi abortu. Kā?! Nu labi, ja aborts, tad aborts. Galu galā, godīgi runājot, neesmu nemaz tik drošs par savu nākotni. Bet līdz sirds dzi­ļumiem aizskāra tas, ka viņa nav turējusi par vajadzīgu pat aprunāties ar mani. Nespēju vairs savaldīties, sarunāju viņai visādas rup­jības. Tu pati nezināji, no kā tas bērns tev ir, tāpēc arī baidījies laist pasaulē. Tagad viss ir skaidrs, kļuvi grūta no kaut kāda ne­lieša, kam biezs maks kabatā, un izpumpēji no viņa naudiņu. Kā citādi tev būtu nauda, par ko pirkt paklāju? Es tātad noderēju tikai par iemeslu šantāžai. Galvu purinādama, viņa visu noliedza un beidzot sāka raudāt. Nē, va­kar tas nenotika, vakar mēs nemaz neredzē­jāmies. Tas bija pirms pāris mēnešiem.

Sāku viņu sīki iztaujāt. Viņa raudāja. Es, protams, apjēdzu, ka viņa nav šantažiste, bet kā citādi lai visu izskaidro? Viņa centās sevi attaisnot. Bet viņas taisnošanās bija pārlieku muļķīga . .. Viņa stāstīja, ka esot tāda slim­nīca, kur izdarot abortus un, ja grūtniecība nepārsniedzot trīs nedēļas, vēl piemaksājot septiņus tūkstošus jēnu. Tikko viņa uzzinā­jusi par grūtniecību, tūlīt skrējusi uz slim­nīcu. Viņai teikuši, ka esot trešā grūtniecī­bas nedēļa, un tūlīt izdarījuši abortu. Kas tam noticēs? Arī muļķības runāt jāprot ar mēru. Jautāju viņai, kur atrodas šī slimnīca. Viņa atbildēja, ka nevarot teikt, jo esot devusi vārdu nevienam neizpaust, bet, ja pateikšot, ar viņu notikšot nelaime. Nu, nodomāju, pie­tiks mani muļķot!- Iecirtu viņai pļauku. Ag­rāk es par tādām lietām biju tikai lasījis, ne reizi mūžā pret sievieti nebiju roku pacēlis. Jutos ļoti nelādzīgi un, nebildis ne vārda, aizbēgu.