Сeturtais ledus laikmets

Kad viņa braukusi mājās, tai izmaksājuši septiņus tūkstošus jēnu … Pagaidi taču … Tas, protams, mani nepiespiedīs noticēt ver­sijai par tirdzniecību ar embrijiem mātes miesās. Ar šantāžu pa telefonu viņiem ne­pietika, tādēļ tie ķērās pie iespaidīgākas iebiedēšanas formas. Nezinu. Ne velti ir tei­ciens, ka viltīgs blēdis cenšas noslēpt lielus melus sīku melu kaudzītē. Varbūt ar šiem septiņiem tūkstošiem viņi cenšas saistīt manu uzmanību pie visbezjēdzīgākās vietas no­slepkavotā cilvēka grēksūdzē . .. Nē, atļauj man pabeigt… lai mani psiholoģiski apdul­linātu. Starp citu, vai nav vienalga, kāds vi­ņiem mērķis. Svarīgākais ir tas, ka nelietis, kas organizējis visu šo nekrietno sazvēres­tību, ļoti labi zinājis stimulācijas rezultātus. Vai tā nav? Vai notikumu ar sievu es būtu uztvēris kā draudus, ja noslepkavotā grēk­sūdzē nebūtu runāts par tirdzniecību ar embrijiem, par septiņiem tūkstošiem jēnu, par trijām nedēļām? Šis tips zināja visu. Vai nav tiesa? … Ir. Bet grēksūdze bija zināma tikai diviem. Man un tev. Tu taču to neno­liegsi?

—    Jā, to es atzīstu, — izdvesa Joriki.

Viņš sēdēja nekustīgi, mazliet nobālējis un

acis nolaidis.

—   Tā tik vēl trūka, lai tu neatzītu. Tagad taču viss ir skaidrs.

—    Kas ir skaidrs?

Nostājos viņa priekšā un, pastiepis roku pret viņa seju, lēni, vārdu pa vārdam, ar pū­lēm izdabūju:

—    Tas … ka slepkava … esi tu!

Pavisam negaidīti bija tas, ka Joriki ne sa-

guma, ne aizsvilās. Nervu sasprindzinājumu viņš nevarēja noslēpt, taču viņa balss ska­nēja salti un mierīgi. Raudzīdamies man tieši acīs, viņš jautāja:

—    Bet kā ar motīvu?

—     Ja tu domā, ka neesmu gaidījis tādu iebildumu, tad dziļi maldies. Ja tu esi slep­kava, motīvs atradīsies pats no sevis. īsi sa­kot, nonāvētais tikai man bija nejaušs cil­vēks, turpretim tu viņu pazini un paturēji prātā jau no paša sākuma. Todien mums ne­bija noteikta mērķa, nogurums arī mācās virsū. Nebija nemaz tik grūti ievest mani ka­fejnīcā un pievērst uzmanību šim cilvēkam, kurš bija tur ievilināts ar mīļākās palīdzību. Un to tu nostrādāji diezgan prasmīgi. Tu mani ievilināji lamatās, iebiedēji ar policiju, pēc tam izlikies, ka palīdzi man meklēt no­ziedznieku, un tādējādi novērsi no sevis aiz­domas. Tu biji paredzējis visu līdz beidza­mam sīkumam. Un tagad tev ķeras pie sirds, ka tavos aprēķinos atklājusies kļūda … Tu pārāk paļāvies uz šo slepkavības motīvu…

—    Bet, ja nu šīs kļūdas nebūtu, ko tad?

—    Tavs nodoms bija skaidrs. Tu gaidīji, ka es, lamatās iedzīts un iebaidīts, visiem dzirdot, samelošu, it kā mašīna būtu apstipri­nājusi, ka šī pašnāvniece ir vainīga.

—   Interesants siloģisms … Ko jūs tagad domājat iesākt, sensei?

—   Esmu spiests palūgt tevi aiziet, kur va­jag.

—    Kaut ari nav motīva?

—    Par to tu droši vien aprunāsies ar ad­vokātiem. Starp citu, var gadīties, ka tevi pilnīgi likumīgi pārbauda ar mašīnu … — Pēkšņi man izsīka spēki un es jutu sevī briesmīgu tukšumu. — Padomā, cik daudz muļķību tu esi pastrādājis! . . . Vai tad tā var? Tu taču … Es vienmēr tā cerēju uz tevi. . . Kas to būtu domājis! . . . Tīrās šausmas . . .

—    Ko šeit teica Vada?

—    Vada? Ak tā, Vada . . . Neko sevišķu viņa nepateica .. . Kaut gan . . . Liekas, viņa uztraucās par tevi. .. Redzi, tagad arī viņu tu esi padarījis nelaimīgu . . . Bet kāda no­zīme tevi žēlot, tikpat nekas vairs nav labo­jams . . .

Joriki smagi nopūtās un noraidoši papuri­nāja galvu.

—    Siloģisms bija ļoti interesants. Pilnīgi jūsu garā, sensei. Loģisks un precīzs. Tajā gan ir viena kļūda — arī pilnīgi jūsu garā.

—    Kļūda?

—   Nu, labi, nesauksim to par kļūdu. Sauk­sim to par aklo punktu.

—   Kādēļ tu mēģini izlocīties? Mašīna taču visu ir fiksējusi.

—         Patiešām, kādēļ mums nelūgt palīdzību mašīnai? Tā izlems. — Joriki apsēdās pie pults un, grozīdams kloķus, teica mikrofonā: — Sagatavoties izlemšanai!

Zaļā lampiņa — gatavības signāls.

—      Noteikt, vai dotajā siloģismā ir vai nav kļūda.

Sarkanā lampiņa signalizē, ka siloģismā ir kļūda.

Joriki pārslēdza ierīci no izejas stāvokļa uz skaļruni un nokomandēja:

—    Norādīt, kur ir kļūda!

Mašīna tūlīt atsaucās:

—      Sākotnējā pieņēmumā ir noticis loģisks lēciens. Saņemot informāciju par tirdznie­cību ar embrijiem, cilvēkam iepriekš jāzina, ka šis jautājums atspoguļosies līķa stimulāci­jas rezultātā.

Es iekliedzos un saķēru Joriki aiz rokas.

—      Tas ir viņš! Tā pati balss! Es viņu pa­zīstu!

—    Tā taču, sensei, ir jūsu balss.

Velns parāvis! . . . Patiešām . . . Kad ma­šīnu ieskaņoja, tai piešķīra manu balsi. Šī pati balss toreiz runāja ar mani pa telefonu, par to nevarēja būt šaubu. Kāds tur brīnums, ka tā bija man pazīstama. Iespējams, ka no mašīnas kāds to ierakstījis magnetofona lentē. Es triumfēju. Kratīju un raustīju Jo­riki roku: «Re, kāds vilkača purns! Tavu vilt­nieku, tavu nezvēru! Ak, neizdevās vis? Nu, par nelietību ar nelietību arī soda!»

Joriki necentās izrauties un, raudzīdamies sānis, nekustējās no vietas. Kad es, palicis bez elpas, aprimu, viņš klusu teica:

— Tas jau nav pierādījums. Balss nav tik ļoti individuāla kā seja …