Сeturtais ledus laikmets

—    Rīt gulēšu līdz pusdienai. ..

—    Rīt? Pulkstenis jau pāri trijiem.

Joriki, tikko manāmi pasmaidījis, pamāj

man pa lodziņu ar roku. Es pamāju pretī ar galvu un velšus ieveļos savā mājā. Tikko turos uz kājām. Sieva sagaida mani ar mēmu klusēšanu, bet arī tas mani neietekmē. Bai­dos, ka aiz pārguruma nevarēšu aizmigt, jau stiepju roku pēc viskija pudeles galvgalī, bet, neaizsniedzis to, iemiegu.

Sapņos vairākkārt nokļūstu Jamamoto la­boratorijā. Braucu prom no turienes ar ma­šīnu un tūlīt atkal dodos uz citu Jamamoto laboratoriju. Visi ceļi kā istabā ar spoguļu sienām ir līdzīgi cits citam un visi ved uz neskaitāmām Jamamoto laboratorijām. Bet tur, aiz vārtiem, mājo briesmīgi radījumi. Kas tajos briesmīgs, nevaru izskaidrot, taču briesmīgi tie ir. Viņi grib mani sodīt par to, ka esmu nokavējis darbu. Tas ir šausmīgs sods. Pie vārtiem jau nolasa apsūdzību. Ar katru sirds pukstienu apsūdzība kļūst arvien smagāka. Man jāsteidzas uz turieni, bet tai pašā laikā arī jābēg prom. Un nu vairs pats nezinu, vai bēgu vai steidzos turp. Lai kur es braucu, Jamamoto laboratorijas vārti man visur priekšā . ..

Vienpadsmitos es pamodies atviegloti no- pūšos — guļu savā gultā mājās. Nopūta mani sasmīdina, un es smejos. Līdzīgi sapņi mani bieži vajāja jaunības gados, kad gadījās iedzert pavairāk sake. Gribēju vēl mazliet pagulēt, bet pēkšņi man kaut kas ienāca prātā.

Izlēcu no gultas un gāju uz turieni, kur dīca putekļu sūcējs. Otrajā stāvā sieva uz­kopa manu kabinetu.

—    Vai es tevi pamodināju? — nepacēlusi galvu, viņa jautāja.

—    Nē, neraizējies. Gribu tev ko jautāt.

—    Kur tu vakar biji?

—    Strādāju.

—    Nevarēju tevi sagaidīt, sāku uztrauk­ties un piezvanīju uz laboratoriju.

—    Strādāju citā vietā.

Sāku uztraukties un noskaitos uz sevi par to, ka uztraucos. Nez kādēļ man likās, ka no šā brīža man ir tiesības dusmoties. Un, kad gribēju jau pa īstam sadusmoties, zvanīja telefons. Atviegloti nopūtos.

Zvanīja no laikraksta redakcijas. «MAS­KAVA-2» pareģojusi veselas vulkānu vir­knes aktivizēšanos Klusā okeāna dzīlēs, un

Padomju Savienība, cenzdamās noskaidrot šās parādības sakaru ar atmosfēras neparasto temperatūru beidzamajā laikā, aicina ieinte­resētas Japānas organizācijas sadarboties. No laikraksta man jautāja, vai šo priekšli­kumu pieņems CZPIST pareģošanas mašīnas laboratorija. Atbildēju, ka neko nevaru teikt, jo visu informāciju presei tagad izskata pro­grammēšanas komisija Statistikas pārvaldē. Kauns, ko sajutu vienmēr, kad iznāca šādas sarunas, pārņēma mani ar jaunu spēku un sevišķu nozīmi.

Aiz loga, mainot kontūras, lēnām gaisa apaļš, žilbinoši balts mākonītis. Drusku ze­māk redzēja lapotu zaru, kaimiņmājas jumtu un pagalmu. Vēl vakar biju cieši pārlieci­nāts, ka sajūtu šo reālās esamības nepār­trauktību. Turpretim tagad neticu. Ja tas, ko redzēju pagājušajā naktī, ir reāla īstenība, tad mana realitātes sajūta mani viļ. Viss ap­griezies ačgārni.

Biju cerējis, ka ar pareģošanas mašīnas pa­līdzību pasaule kļūs arvien mierīgāka un skaidrāka — tik dzidra kā kalnu kristāls. Esmu bijis idiots. Bet varbūt vārds «izzināt» patiesībā nenozīmē «saskatīt kārtību un likumsakarību», bet gan «atklāt haosu»?

— Pamēģini vēlreiz atcerēties, kāds izska­tījās dzemdību nams, uz kuru tevi aizveda. Tas ir ļoti svarīgi.

Sieva klusēja, mulsi vērdamās manī. Skaidrs, viņa nesaprata, cik tas ir svarīgi.

Viņai nebija ne jausmas, kādas raizes tas man sagādā. Bet es viņai nevarēju paskaidrot un tik tikko atkal nenoskaitos. Pat ja mani nesaistītu pienākums glabāt noslēpumu, arī tad izstāstīt viņai patiesību būtu neiespējami. Tas ārkārtīgi sarežģītu stāvokli. Ja mūsu ne­dzimušā bērna liktenis tā satrauca mani, kas tad notiks ar sievu, ja viņa uzzinās … Jau iedomājoties vien man kājas trīc.

Bet vajag no viņas uzzināt. Varbūt kaut ko samelot?

—    Kā tu domā, vai tas patiešām bija dzem­dību nams?

—    Kādēļ tu … — Viņas balsī manāms sa­traukums.

—• Redzi, man ir iemesls domāt, ka ar mums izspēlējuši ļaunu joku.

—    Kā tā?

—   Man bija kāds sens paziņa, ginekologs. Viņš sajuka prātā.

Tās bija tīrās blēņas, un citreiz es nebūtu varējis novaldīt smieklus. Bet es pateicu to pavisam nopietni, un sieva noticēja. Viņas seja kļuva skarba. Patiešām, smagāku aizvai­nojumu sievietei grūti būs izdomāt. It kā velnu dzenot, uzlikt uz galda un izraut no mātes miesām bērnu …

—   Jā, tagad man sāk likties, ka tā nebija slimnīca.

—    Pēc kā tā izskatījās?

—    Saproti… — Viņa piemiedza acis un

atlieca atpakaļ galvu. — Tur viss bija tāds kails un briesmīgi tumšs …

—    Netālu no jūras?

—    M-m …

—    Vai ēka bija divstāvu? Vienstāva?

—    J-jā …

—    Un pagalmā mētājās dzelzs mucas?

—    M-m … Varbūt…

—      Kāds izskatījās ārsts? Vai nebija tāds spēcīgs vīrietis?

—    J-jā, iespējams …

—    Vai tad tu neko vairs neatceries?