R.ŠEKLIJS

ŠIS TAS PAR VELTI

BIĻETE UZ TRANAJU

Kādā saulainā jūnija dienā neuzkrītoši ģērbies pa­gara auguma vīrietis ienāca Starpzvaigžņu ceļojumu biroja telpās. Jaunais cilvēks šķita ļoti nopietns. Viņš vienaldzīgi pagāja garām krāsainajiem marsiešu pļau­jas svētku skatiem; viņa interesi nesaistīja milzīgs foto- panno, kas attēloja Triganija dejojošos mežus; viņš at­stāja bez ievērības arī mazliet divdomīgo gleznu, kurā bjja parādīts Ausmas rituāls uz planētas Opikiuss II, un devās tieši pie klerka galdiņa.

—   Es gribētu pasūtīt biļeti uz Tranaju, — jaunais cilvēks teica.

Aizvēris žurnālu «Derīgie izgudrojumi», klerks sa­rauca uzacis.

—   Uz Tranaju? Vienu no Kentas pavadoņiem?

—   Nē, — apmeklētājs paskaidroja. — Tranaja ir

planēta, un šai vārdā sauc arī zvaigzni, ap kuru tā riņķo.

—       Nekad neesmu par tādu planētu dzirdējis. — Klerks paņēma no plaukta zvaigžņu katalogu, kosmo- tūrisma karti un reto galaktisko maršrutu rokasgrā­matu.

—       Hm … — viņš pēc brītiņa norūca. — Katru dienu iznāk uzzināt kaut ko jaunu. Jūs gribat pasūtīt biļeti uz Tranaju, mister …

—   Gudmens. Marvins Gudmens.

—       Tad, lūk, mister Gudmen, izrādās, ka no Tranajas mūs šķir milzu attālums. Šī planēta atrodas Piena ceļa ^etējā malā. Uz turieni neviens nebrauc.

—       Zinu. Vai varat man sagatavot nepieciešamos dokumentus? — Gudmens jautāja, un viņa balsī ieska­nējās slēpts saviļņojums.

Klerks pakratīja galvu.

—       Diemžēl tas nav iespējams. Pat nonskedi tik tālu neaizklimst.

—       Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?

Klerks valdzinoši pasmaidīja.

—       Neraizējieties! Es jūs nogādāšu uz planētu, kura ne ar ko neatšķiras no Tranajas, ja vien neskaita tādas priekšrocības kā ātra satiksme, pazeminātas cenas, komfortablas viesnīcas, ekskursijas …

—       Es braucu uz Tranaju, — Gudmens stūrgalvīgi at­kārtoja.

—       Tikt uz turieni nav ne mazākās iespējas, — klerks pacietīgi skaidroja. — Ko jus cerat tur atrast? Es jums labprāt palīdzēšu …

—       Jūs man palīdzēsit, pārdodams biļeti kaut vai līdz …

Klerks uzmeta ašu skatienu apmeklētāja kalsnajam, mazliet sakumpušajam augumam.

—   Ja jūs meklējat piedzīvojumus, — viņš pārtrauca Gudmenu, — ieteicu planētu Afrikanuss II. Tā ir aiz­vēsturiska pasaule ar mežoņiem, cilvēkēdājām papar­dēm, staignām smiltīm, aktīviem vulkāniem, pterodak- tiliem un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Ekspedīcijas startē no Ņujorkas ik pēc piecām dienām. Maksimāls risks un vienlaikus — absolūta drošība. Mēs garantējam jums dinozaura galvu. Ja neiegūsit to, birojs atmaksās visus ceļa izdevumus.

—   Tranaja, — sacīja Gudmens.

-— Hm, — klerks vērtējoši palūkojās uz klienta sa­kniebtajām lupām un spožajām, stingi tālumā vērsta­jām acīm. — Varbūt jums apnikuši Zemes puritāniskie likumi? Tādā gadījumā atļausit piedāvāt ceļojumu uz AlmagordoIII — «Dienvidu zvaigžņotās debess pērli». Desmit dienu reiss uz kredīta! Paredzēts apmeklēt no­slēpumainos Almagordo iedzimto kvartālus, divas vīna darītavas, astoņus naktslokālus (pirmā glāzīte uz fir­mas rēķina), apskatīt cintāla fabriku, kur ar milzīgu atlaidi var iegādāties īstas cintāla jostas, apavus un portfeļus… Almagordo meitenes ir skaistas, dzī­vespriecīgas un atbruņojoši naivas. Tūristus viņas uzskata par visaugstāko, visvēlamāko cilvēka tipu. Bez tam …

Gudmens pakratīja galvu.

—  Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?

Klerks negribīgi izņēma no atvilktnes biļešu žūk­sni.

—   Ar «Zvaigžņu karalieni» jūs varat aizlidot līdz Legisai II un no tās — ar «Galaktikas skaistuli» līdz Oumei. Tur pārsēdīsities vietējās transporta firmas kuģī, kas nolaidīsies uz Mačangas, Inčangas, Pankan- gas, Lekungas, Oisteras un, ja vien ceļā necietīs avā­riju, nogādās jūs uz Tungbradaru IV. Pēc tam (ja lai­mēsies) ar nonskedu šķērsosit Galaktisko virpuli un no­kļūsit uz Alumsridgijas, no kurienes pasta raķete lido līdz Belismorantai. Esmu dzirdējis, ka pasta raķetes tur vēl kursē… Tādējādi būsit veicis apmēram pusceļu, tālāk vajadzēs kulties pašam uz savu roku.

—   Labs ir, — Gudmens teica. — Vai paspēsit man līdz vakaram sagatavot visus nepieciešamos papīrus?

Klerks apsolīja, paskatījās uz klientu un, mazliet ap­jucis, nomurmināja:

—  Mister Gudmen, atļaujiet pajautāt, — ar ko šī tālā planēta jūs tik ļoti savaldzinājusi?

Gudmena sejā ievilkās svētlaimīgs smaids.

—   Tranaja… — viņš domīgi sacīja. — Tā ir Uto­pija.