– Par ko tu runa? – Martynoks ironiski samiedza acis. – Un ko tiesi? Varbut vari paskaidrot?
«Labi, nestridieties,» saruna iejaucas Masarins. – Pole, nevis polis… Kada starpiba? Bet jums tiesam ir jaseko vinam. Kopuma ja. Ian, tu seko sai damai. Un tu, Semjon, esi vinas pavadonis. Tas ir skaidrs?
«Ne isti,» sacija Martynoks. – Ko darit, ja vini nevelas skirties un pec restorana dodas kopa apskavienos? Turpreti?
«Un tad Ians uzraudzis vinus divus, un jus vinu atbalstisit.» Bet kas zina? Cetras acis var atklat uzraudzibu daudz vieglak neka divas.
«Tas ir saprotams,» Martinoks piekrita.
«Jan,» sacija Masarins. – Sodien ir otrdiena. Rit tresdiena. Un ceturtdien, agri no rita, tev noteikti jabut seit. Pastasti man, kas un ka. Tas ir viss, ko es gribeju pateikt.
«Labi,» polis isi teica un piecelas, domadams doties prom.
«Pagaidi minuti,» Martinoks vinu aptureja. – Tas ari viss, bet ne gluzi. Kopuma ja. Tresdien pusseptinos vakara paradisos jusu briniskigaja restorana. Ar mani bus dama, ludzu, nemiet to vera. Butu jauki, ja tu un es tur paskatitos viens uz otru. Nevis apskaut vai skupstit, bet skatities vienam uz otru. Lai jus zinat, ka esmu tuvuma. Un lai es ari zinatu, ka tu esi tuvuma. Un tapec mes izliekamies, ka nepazistam viens otru. Un viss: mes ar damu izklaidejamies, jus mizojat kartupelus. Un mes visi gaidam, kad ta pati skaistule paradisies kopa ar savu draugu. Un tad mes gaidam, kad vini aizies, un parvietojamies pec viniem. Tas nozime, ka jus esat prieksa, es un mana dama esam nedaudz talak. Un tad rikojamies atbilstosi apstakliem. Tagad viss ir galigs.
«Esmu pie prata,» Jans atbildeja, stuteja apkart un piebilda: «Es darisu visu.» Vai es varu iet tagad?
«Ja,» sacija Masarins. – Paldies.
«Un es jus ari izbarosu,» atbildeja Jans Kitsaks.
– Kapec mes esam seit? – Cernihs, kurs lidz sim kluseja, bija parsteigts.
«Par ticibu,» sacija Jans. «Tu mani nepazini, bet joprojam ticeji man.»
«Labi,» Maharins pamaja ar roku. – Mes tur to izdomasim. Starp citu, ka sauc to restoranu?
«Zelta balodis,» atbildeja Jans. – Un vaciesu laika ta sauca, un ari tagad. Tikai tagad tam ir cita zime. Ieprieks tas bija vacu valoda, bet tagad tas ir polu valoda.
Vins aizgaja. Smerseviesi kadu laiku kluseja.
– Vai jus domajat, ka tas jus nepievils? – Martynoks beidzot jautaja Masarinam.
«Es domaju, ka ne,» atbildeja Masarins. – Citadi, kapec lai vins naktu pie mums? Bet vins atnaca… Un ari piekrita tai kundzei sekot. Tikpat labi es varetu nepiekrist. Ne, viss bus labi. Gudrs puisis, es to jutu ieksa.
«Varbut vins ir gudrs,» Martinoks neiebilda. – Bet tas nav svarigi, kapec tads risks? Mes pasi varetu tam sekot. Es esmu par kungu, Kirils ir par damu. Vai ari otradi. Un viss butu normali.
«Polis ir vietejais,» sacija Maharins. – Tatad vins pilsetu pazist labak. Un tas ir loti svarigi noverosanas laika. Ko darit, ja dama to izdoma vai vienkarsi sajut asti aiz muguras un velas sajaukt vinas pedas? Un tas noteikti jus mulsinas. Bet, ja jus labi pazistat pilsetu, tad meginiet viegli parspet jus sadi! Tapec es domaju, ka saja gadijuma jus varat risket.
«Nu ja, ja,» Martinoks piekrita, lai gan bija skaidrs, ka vinam saja jautajuma ir cita doma. «Un tagad, ka es saprotu, mums ir jaruna sikak par so interesanto damu,» sacija Martynoks. – Un par visam apkartejam lietam… Vai es pareizi saprotu?
«Ja,» Maharins isi atbildeja.
«Un tad,» sacija Martinoks, «laujiet man sakt vispirms.» Jo es klausijos musu krasno poli un izstradaju interesantu koncepciju.
«Izsakiet savu koncepciju,» Mazharins pasmaidija.
«Es ta domaju,» iesaka Martynoks. – Polei taisniba – si kundze ir loti interesanta. Kamer mes paradijamies saja pilseta, vina sazinajas ar vaciesiem. Es sazinajos loti ciesi, varetu teikt, regulari.
«Visu prieksa un isti neslepjoties,» vardiem piebilda biedrs Cernihs.