Spēles meistars

Tīna patiešām savā istabā spēlējās ar mazu lellīti, kas, pēc visiem viņas aprakstiem, pilnībā atbilda Elfiņai. Patlaban meitene sakrustotām kājām sēdēja uz grīdas, bet starp galdu un krēslu bija nostiepta aukla, uz kuras stāvēja trauslā, elfam līdzīgā lellīte. Vienu īsu mirkli Kristiānām pat likās, ka lellīte pārvietojas. Tīnai blakus sēdēja Spoks un sasprindzis lūkojās uz lellīti. Viņa baltā auss stāvēja sastingusi gaisā, bet melnā, kā allaž, bija nokārusies.

Kristiāns paķēra fotoaparātu un metās bildēt, bet pēc pirmā kadra lellīte no auklas pazuda.

—   Ei, noliec to atpakaļ! — Kristiāns iesaucās, un Tīna satrūkās.

—   Ko tu izdarīji! — viņa pārmetoši iesaucās. — Tu aizbiedēji El­liņu!

—   Vai tu nevarētu atlikt to atpakaļ? — Kristiāns palūdza. — Man vajadzētu vēl pāris kadru.

Spoks pagrieza galvu un pablenza uz Kristiānu. Suņa baltā auss nošļuka nedaudz zemāk.

—   Nu, lūdzu, — Kristiāns atkārtoja jau nedaudz neiecietīgi. — Es taču teicu — man vajag vēl vismaz pāris kadru.

Tīna pielēca kājās un dusmīgi parāva auklu. Palaista vaļā, tā notrinkšķēja un sāka vibrēt. Arī Spoks pietrūkās kājās un, izstiepis purnu, pieskārās auklai. Lellītes nekur nemanīja.

—   Kur tu to liki? — vaicāja Kristiāns, pienācis tuvāk.

—   Ko liku? — nesaprata Tīna.

—   Ko — ko? Lellīti, protams!

—   Kādu lellīti?

—   Beidz muļķoties! Nu, to, kura pirmīt bija uz auklas.

—   Tā nav nekāda lellīte, un es nekur to neliku.

—   Tā, sākas, — noņurdēja Kristiāns. — Vai tiešām ir tik grūti kādreiz man paklausīt? Nu, kāpēc tu vienmēr tā iespītējies?

Spoks, Kristiānām pienākot tuvāk, draudzīgi pavēcināja asti, bet Kristiāns nelikās to manām.

Tīna izskatījās apvainojusies.

—   Ko tu man atkal uzklūpi? Un ko tu vispār no manis gribi?

—   It kā tu nesaprastu! Es gribu, lai tu atliec atpakaļ lellīti. Tas taču nav kaut kas tik ārkārtējs!

—   Ir gan, un es to nevaru izdarīt, — paziņoja Tīna. — Un beidz uz mani brēkt!

—   Ak tā, — noskaitās Kristiāns. — Un kāpēc tu nevari to izdarīt, saki man, lūdzu?!

—   Tāpēc, — Tīna tikpat dusmīgi atcirta, — ka, pirmkārt, tā nav nekāda lellīte, bet Elliņa un, otrkārt, viņa ir prom!

—   Nu, vai zini, — Kristiāns pārskaities piegāja pie māsas un ap­taustīja viņai bikšu kabatas. Tajās nekā nebija. Neizskatījās arī, ka māsa būtu kaut ko aizbāzusi aiz džempera, un arī rokas viņai bija tukšas.

—   Nu, vai tagad esi apmierināts? — Tīna mēdījās, kad Kristiāns apmulsis stāvēja un lūkojās visapkārt, kur vēl Tīna būtu varējusi pa­slēpt lellīti. Spoks izskatījās uzjautrināts. Viņš līksmi luncināja asti un likās — atkal smīkņā.

Kristiāns patiešām bija pagalam apjucis. Viņš taču ne mirkli ne­bija izlaidis Tīnu no redzesloka, bet lellīte bija pazudusi.

—   Nu, pasaki — kur tu to paslēpi? — viņš lūdza.

Taču Tīna tikai pavīpsnāja un devās pie plaukta. Izņēmusi kādu bilžu grāmatu, viņa ņēmās to šķirstīt, brāli pilnībā ignorējot. Spoks,

uzmetis Kristiānām pēdējo — kā Kristiānām likās, ironisko — ska­tienu, pieskrēja pie Tīnas, bet tad viņa uzmanību piesaistīja kas cits. Piepeši sunim laikam likās, ka kaut kas nelāgs uzklūp viņa astei, un Spoks, sameties līkumā, iekodās tajā un sāka griezties riņķī. Tīna iesmējās, bet Kristiāns, nolēmis izmantot mirkli, paķēra fotoaparātu un to visu nobildēja.

Tad, sapratis, ka no māsas neko jēdzīgu vairs neizdabūs, zēns de­vās atpakaļ uz savu istabu, kur viņu gaidīja Marts.

—   Tas ir kaut kas drausmīgs, — iekritis atzveltnes krēslā, Kristians sūdzējās draugam. — Viņa var būt tik neciešami spītīga! Tā notika jau toreiz, kad pie mums palika Edvards — atceries, es tev stāstīju?

Marts pamāja. Tas patiesi bija visai dīvains notikums, viņš nebija to aizmirsis.

—   Kāpēc viņai tā jāiespītējas, es patiešām nesaprotu! Godīgi sa­kot, reizēm es vispār nesaprotu, kas te notiek. Kā, piemēram, nupat! Es pat iedomāties nespēju, kur viņa varēja to lelli paslēpt! Tā vien­kārši ņēma un izčibēja!

—   Tas ir ļoti jocīgi, — piekrita Marts.

Brīdi abi sēdēja klusēdami. Tad Marts ierunājās.

—   Man kaut kas ienāca prātā… Tā Lietuvene… Ko tu par viņu zini?

Kristiāns izbrīnīts uzlūkoja draugu.

—   Neko īpašu. Patiesībā vispār neko, — viņš atzinās. — Kāpēc tā jautā?

Marts paraustīja plecus. Likās, ka viņš par kaut ko domā.

—   Zini, man viņa liekas aizdomīga, — Marts beidzot noteica.

—   Aizdomīga?! Kā tā? — brīnījās Kristiāns.

Marts atkal paraustīja plecus.

—   Tu taču pats visu laiku stāsti, ka viņa nav īsti normāla. Nu, tas, ka viņa stāv ārā un pīpē, un tamlīdzīgi.

Kristiāns saviebies domāja.

—   Nu nē… Tas droši vien nemaz tik dīvaini nav. Galu galā, viņa taču nevar kūpināt istabā, tētis to nepieļautu… Un tad jau nekas cits neatliek kā pīpēt ārā.

—   Tas vien, ka viņa vispār kūpina pīpi, ir dīvaini. Tu taču pats par to visu laiku runāji!

Kristiāns kaut ko nesaprotamu noņurdēja.

—   Kur veca sieviete var būt iemācījusies kūpināt pīpi?!

Kristiāns novaikstījās.

—   Nu, diez vai viņa to sākusi darīt vecumā… Gan jau kaut kad agrāk…

—   Ahā! — uzvaroši iesaucās Marts. — Tur jau tas suns aprakts! Viņa agrāk ir darījusi kaut ko tādu, turklāt vēl iemācījusies pīpēt.