UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Skaidrs. Mums bija neliels strīds . .. Jums viss?

—    Viss, Anatolij Borisovič. Sakaru grafiks agrākais?

—    Agrākais. Uz redzēšanos.

—           Laiks, — Spicins teica pie pusdienu galda. — Laiks sākt pieņemt peilējumus no Mahova.

—    Vai nebūs par agru? — Jermakovs atsaucās.

—    Mums taču rezervē ir vēl kādas desmit stundas.

—           Ar jūsu atļauju, Anatolij Borisovič, labāk sākt āt­rāk. Pasākums jauns, un tāpēc vēlams iegūt vairāk datu.

Bikovs klusītēm apjautājās, par ko ir runa.

—     «Hiuss» tuvojas Venērai, — Dauge paskaidroja,

—     mums tagad jāaprēķina ceļš uz «Ciolkovski».

—           Uz «Ciolkovski»? Uz Venēras mākslīgo pavadoni? Bet kāpēc?

—    Kā tu domā — kāpēc? Lai tuvotos tam, protams.

—           Es sapratu, ka mēs ar «Ciolkovski» tikai uzturēsim sakarus un nosēdīsimies uz Venēras, paiedami tam garām.

—           Cik tu mudīgs . .. Vajag visu pamatīgi norunāt ar «Ciolkovska» priekšnieku Mahovu par sadarbību.

—    Un cik ilgi mēs tur uzturēsimies?

—           Nezinu . . . Anatolij Borisovič, cik ilgi mēs palik­sim pie «Ciolkovska»?

—           Stundas piecas sešas, ne vairāk. Nodosim pastu, grāmatas, augļus, noturēsim apspriedi un dosimies tā­lāk.

—           Skaidrs. Ja, Aleksej, tur tu gan varēsi izbaudīt bezsvara stāvokli pilnā mērā. Mēs patīksmināsimies .. .

Bikovs atcerējās savu kļūmo pieredzi šinī nozarē un noliecās pār šķīvi.

«Hiusa» tuvošanās «Ciolkovskim» prasīja vairāk nekā trīs stundas un sagādāja komandai daudz raižu. Pilotu

uzdevums bija grūtāks tāpēc, ka «Ciolkovska» orbītas plakne (pavadonis riņķoja ap Venēru dažu tūkstošu ki­lometru attālumā) bija gandrīz perpendikulāra Venēras orbitālās kustības plaknei, tā ka Krutikovam un Spici- nam atkal nācās krietni vien nopūlēties. Tomēr uzde­vums tika veikts, un kuģis pa aizvien šaurāku spirāli sāka tuvoties tai vietai, kur noteiktā laikā vajadzēja iet garām «Ciolkovskim». Pasažieri šo laiku pavadīja kop­kabīnē, piesprādzējušies pie sēdekļiem un juzdamies te viegli kā gaisa baloni, te atkal smagi kā svina gabali. Bikovam šķita, ka viņš šūpojas gigantiskās šūpolēs; te viņš krampjaini ķērās pie roku balstiem, baidīdamies uzlidot pie griestiem, te iepleta muti, veltīgi pūlēdamies ieelpot un skaidri juzdams, ka ribas iespiežas plaušās. Taču visam reiz pienāk gals. Manipulācijas ar paātri­nājumu izbeidzās, un kādā ne visai patīkamā mirklī šū­poles vairs necēlās augšup, bet gāzās lejup, bezdibenīgā dzīlē.

—    Viss kārtībā! — beidzot Spicina balss ieskanējās reproduktorā. — Var atsprādzēties. «Ciolkovskis» ir simt kilometru, Venēra — trīstūkstoš kilometru attālumā no mums.

—    Pagaidi, Aleksej, neatsprādzējies, — Dauge brīdi- nīja Bikovu, steidzīgi atbrīvodamies no jostas.

Kopā ar Jurkovski viņš Joti veikli, ķerdamies pie sie­nām un mēbelēm, izvilka kopkabīnē vairākas neilona auklas. Tādas pašas auklas izvilka gaiteņos, vadības ka­bīnē un katrā kabīnē.

—    Tagad lien ārā …

Bikovs uzmanīgi piecēlās, negaidot uzspurdza gaisā un palika karājoties, pieķēries pie krēsla atzveltnes. Viņa seja kļuva sārta. Sāji smaidīdams, nevienā neska­tīdamies, viņš ieķērās auklā un, neveikli savicinājis kā­jas, atkal nokļuva uz grīdas.

—    Kāda nejēdzība … — viņš nikni norūca.

—    Vai zini, Aleksej Petrovič, — sacīja Krutikovs, parādīdamies durvīs, — nebūtu slikti pagatavot lepnas vakariņas un uzcienāt «Ciolkovska» zēnus …

—    Tūlīt, — Bikovs ar grūtībām izdabūja.

—    E, tas neies cauri, Aļoša! — Krutikovs iesmējās.

— Rociņas tev par īsam . . . Kadu laiku tev nāksies tas turēt klēpī.

—    Kādēļ?

—    Vai tu maz proti gatavot ēdienu tādos apstākļos? Kad ūdens netek, bet kā pūslis lidinās pa virtuvi, kad kotletes lēkā uz pannas kā trakas vardes un pusceptas lidinās pa gaisu . . .

Spēcīgs grūdiens pārtrauca viņu. Kaut kas griezīgi no- čerkstēja pa kuģa sānu. Kopkabīnē salīgojās.

—    Kas tad tas? — Dauge nomurmināja.

Bikova acis sastapās ar Krutikova sastingušo ska­tienu. Uz stūrmaņa pieres iemirdzējās sīkas sviedru pēr­lītes.

—    Uzņem viesus, Mihail Antonovič! — Bogdans jautri kliedza no gaiteņa. — Lempīgie sātani!

Dauge skaļi izelpoja, bet Mihails Antonovičs trīsošu roku meklēja kabatā lakatiņu.

—    Goda vārds, sātani, — viņš teica aizsmakušā balsī, ar grūtībām atgūdams elpu, — šitā jau cilvēku uz visu mūžu var padarīt par kropli. . . par stostiķi. . .

Viņš iebāza lakatiņu atpakaļ kabatā un, ķerdamies pie auklām, ātri vien izkļuva aiz durvīm. Dauge neapmieri­nāti norūca:

—    Gandrīz katru reizi iznāk tāds joks, un katru reizi man dūša saskrien papēžos.

—    Kas noticis?

—    Pienākusi maza raķete no «Ciolkovska». Starppla­nētu taksometrs, iedomājieties, lūdzu. Trakgalvība .. . Droši vien izteikt savu cieņu ieradies Mahovs . .. Pa­gaidi, uz kurieni tad tu? Ak nelido, vēl mirkli paka­vējies . . .

Neuzmanīgi pakustējies, Bikovs izlidoja starp auk­lām, atsitās pret griestiem un, iepletis rokas, traucās lejup. Dauge saķēra viņu aiz kājas un, veikli parāvis, nostādīja atkal vertikālā stāvoklī.