UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Pa labi un pa kreisi lēni slīd garām stāvas, melnas klintis, gludas un spīdīgas kā antracīts. Priekšā viss grimst sarkanīgā krēslā — šķiet, bezgalīgā gaiteņa sie­nas tur sakļaujas kopā. Izvagoto un slīpi sagāzto aizas dibenu klāj bieza tumšu, smagu putekļu kārta. Putekļi paceļas aiz transportiera un atkal ātri nosēžas, aprak- dami kāpurķēžu pēdas. Bet augšā stiepjas šaura, izro­bota, oranžsarkana debesu josla, un pa to trakā ātrumā slīd plankumaini, ugunīgi mākoņi. Savādi un baismīgi ir šinī taisnajā un šaurajā, it kā naža iešķeltajā ejā starp melnajam bazalta klintīm. Droši vien pa tādu pašu ceļu kādreiz Virgilijs veda uz elli «Dievišķās komēdijas» au­toru. Sienu gludums liek domāt, ka spēki, kas to radī­juši, bijuši apbrīnojami precīzi.. . Varbūt pat saprātīgi. Ta. Vel viena Venēras mīkla, pārāk sarežģīta, lai to atrisinātu garām ejot.

Starp citu, Dauge un Jurkovskis, protams, nepalaida garām šo gadījumu, lai izveidotu dažas hipotēzes. Grū­dienu šūpoti un svaidīti, atsizdami galvas pret zemo griestu polsterējumu, viņi spriedelēja par sinklinālēm un epeiroģenēzi, apvainoja viens otru elementārāko zi­nāšanu trūkumā un ik brīdi meklēja atbalstu pie Jer­makova un Bogdana Spicina. Beigu beigās komandieris uzlika ķiveri, atvienoja austiņas, bet Bogdans uz reto­risku jautājumu — ko viņš domājot par iežu metamor­fisma iespējām granīta intrūziju ietekmē uz Venēras — nopietni teica:

— Pēc manām domām, recesīvā allele ietekmē feno- tipu tikai tad, kad genotips ir homozegots . ..

Sī atbilde abos izraisīja vētrainu sašutumu, tomēr strīdu izbeidza. Bikovu, kurš tektonikā sajēdza tikpat daudz kā formālajā ģenētikā, strīda izbeigšana ieprieci­nāja: maz saprotamā, ātrā ģeologu runāšana viņam ne­zin kāpēc šķita nepiemērota šās mežonīgās, bargās pa­saules sarkani melnajai krēslai, kas valdīja aiz skat- lūkas.

Vakar, kad lipīgu dubju pārklātais transportieris, vilk­dams aiz sevis garas bālganu purva augu stīgas, beidzot izrāvās no slīkšņas un miglas melnās kalnu grēdas ak­meņainajā pakājē, nācās ilgi braukāt šurpu turpu, mek­lējot kaut ko līdzīgu pārejai. Ar brūnām, dzelzij līdzī­gām, cietām efejām biezi apaugušās klintis šķita pavi­sam nepieejamas. Tad Jermakovam ienāca prātā izman­tot radiolokatoru, un meklēto atrada dažās minūtēs — tā bija šī aiza, ko slēpa kailu zaru biezokņi ar pusmetru gariem dzeloņiem. Rēkdams un džerkstēdams transpor­tieris ielauzās šinīs dzelzs džungļos un, palīdzēdams sev ar ieplestām atbalsta «kājām», lauzdams un piespiez­dams pie zemes elastīgos stumbrus, ieripoja aizā. Izkā­puši ārā, kosmonauti klusēdami skatījās uz klinšu sie­nām, uz asiņaino debesu svītru. Dauge ierunājās:

—    Bet zeme taču . . . dreb zem kājām . . .

Bikovs nekā nejuta, bet Jermakovs klusi atsaucās:

—    Tā ir Golkonda … — un, pagriezies pret Bikovu, jautāja: — Tiksim cauri?

—    Riskēsim, Anatolij Borisovič, — «Mazulīša» vadī­tājs apņēmīgi atbildēja. — Bet, ja aiza būs aizgruvusi vai beigsies strupceļā, griezīsimies atpakaļ un pameklē­sim vēl, tas ir viss. Vai arī uzspridzināsim . . .

«Mazulītis» devās uz priekšu. Stunda sekoja stundai, kilometrs — kilometram, bet nekā līdzīga nobrukumam vai strupceļam nemanīja, un Bikovs nomierinājās.

Vienmērīgi dūc dzinējs, čīkst un brīkšķ kastes un kravas saites. Visi aizmiguši, pat nemiera pilnais Jur­kovskis. Spogulī virs infrasarkanā projektora Bikovs redz kabīnes iekšieni. Bogdans guļ, galvu atbalstījis uz rācijas vāka. Izstiepies uz saiņiem, guļ Georgs un viebj miegā labsirdīgo, zobgalīgo seju. Blakus sudrabaino ķi­veri šūpo Jermakovs. Bet garām skatlūkai, šūpodamās uz sāniem un svērdamās, slīd melnas, spīdīgas sienas — gan labajā, gan kreisajā pusē. Lukturu gaisma dejo pa nekustīgo, melno putekļu kāpu izvagoto virsmu. Tā­lāk — krēsla, tumsa. Kaut kur tālumā sienas pašķirsies un «Mazulītis» izbrauks tuksnesī. Ja vien priekšā nav nepārvaramu šķēršļu.

. . . Melnās sienas sasveras uz sāniem un gāžas, skat- lūkā ielūkojas kvēlojošas debesis. Transportieris rāpjas ārā no dziļas bedres, un atkal gaismas plankumi peld pa melno, sablīvēto putekļu viļņiem. Vēl viena bedre, vēl viena plaisa un vēl. . .

Nobraukti divdesmit kilometri pa purvu un gandrīz tikpat daudz pa aizu. Bikovs pie vadības pults sēž jau piecas stundas. Kājas notirpušas, pakausī smeldz, no sasprindzinājuma vai arī no melnās un sarkanās krāsas asaro acis. Bet uzticēt transportieri uz tāda ceļa kādam citam, kaut vai komandierim, nedrīkst. Ar mašīnu, pro­tams, nekas nenotiks, bet ātrums . . . Pat Bikovs nevar atļauties vairāk par sešiem līdz astoņiem kilometriem stundā. Kaut taču ātrāk beigtos šīs nolādētās klintis!

Jermakovs izslējās un atmeta ķiveri uz muguras.

—    Kāds ceļš, Aleksej Petrovič?

—    Bez pārmaiņām.

—    Piekusāt?

Bikovs paraustīja plecus.

—           Varbūt nodosiet man vadību un pats mazliet no- snaudīsieties?

—    Ceļš ir ļoti sarežģīts.

—    Jā, ceļš patiesi nelāgs. Nekas, drīz iziesim tuksnesī.

—    Labi būtu …

Jurkovskis piecēlās sēdus, berzēdams seju:

—    Lieliski izgulējos! Dauge!

—     M-m . . .

—    Celies augšā!