- Bet varbūt tā ir tikai pasaka? viņš sev skumīgi jautāja. Skatiens viņa acīs apdzisa, un nāsis pildīja neskaitāmas, daudzveidīgas smaržas, ko viņš vairs nespēja atšķirt citu no citas. Un vai es esmu gluži parasts dzīvnieks?
Gadiem ritot, viss ap viņu bija pamazām atkāpies tālumā. Baltā zīme uz pieres tagad bija pilnīgi izdzisusi. Kopš viņš bija zaudējis Bara valdnieka stāvokli un Villova aizgājusi citā saulē, viņš jutās arvien vientuļāks. Taču Brehins, kas arī jau bija sasniedzis cienījamu vecumu, bija ļoti iecienīts Izlūkotāju kapteiņu vidū. Pepai, Rannoha un Villovas otrajai atvasei, bija jau savi briedēni, un Rannoha asinis bija spēcīgi jaušamas visā barā. Kādu dienu droši vien mazais Dadzis kļūs par briežu valdnieku.
Rannohs aizvēra acis. Iešalcās vējš, sašūpodams zāli ap viņu, un Rannohs piepeši sakustējās. Viņam šķita, ka vējā ieskanējusies kāda balss.
- Kas tur ir? Rannohs čukstus jautāja, paskatīdamies apkārt.
- Rannoh?
- Herne, viņš atjautāja, vai tas esi tu?
- Nu tad nāc! balss šķita sakām.
Rannoha sirds dobji dauzījās, un pēkšņi viņš nez kāpēc atcerējās zēnu.
- Vai gribi veikt vel vienu ceļojumu, pirms viss ir galā?
Ja vien pietiktu spēka! Ja vien viņš atkal būtu jauns
briedis!
Un tad Rannohs piepeši skrēja, skrēja kā vējš. Viņa ragu kronis atkal bija stalts un lepns, un viņa kājās dimdēja pērkons.
Staltbriedis kāpa debesīs, arvien augstāk un augstāk pa sniegbaltajām nogāzēm, lai mūžam brīvs klejotu kopā ar citiem Herlām.
Augstu uz Skotijas kalna nogāzes viršu klajumā gulēja nekustīgs staltbrieža augums. Rannohs bija aizceļojis mūžībā.
Saturs
Pirmā daļa
Otrā daļa
8. Sgorrs…………………………………………………………………………………….. 185
10. Zēns……………………………………………………………………………………… 225
11. Uz jūru…………………………………………………………………………………. 248
15. Vīzija…………………………………………………………………………………… 312
Trešā daļa
Deivids Klements Deiviss UGUNSNESĒJS
Tulkotājas redakcijā
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010 Red. nr. L-1332 A/s Preses nams poligrāfijas grupa Jāņa sēta