Читаем Velns slepjas uzpurni полностью

– Protams. Turklat zelta laika, kad tur spideja La Goulue, arkarteja dejotaja, vinai bija savs, raksturigs sarms. Nu, un, protams, Lautrec. Vins ieradas divas vai tris reizes nedela. Es domaju, ka vins dzivoja maja Pigalle iela. Vel tagad atceros, lielaja zale dard orkestris, deg visas lampas, lielaka dala klatesoso ir arzemnieki, vini ir pilniba nodoti muzikala virpula burvibai, La Goulue ir ka viesulis, kas griezas trakuliga ritma., tad leciena uzmet kaju un cikstot apsezas uz spraugam. Kadi vardi var raksturot vinas stilu? Un vai vinai bija stils? Daudz svarigaka ir cita lieta: vina prata radit pareizo noskanu. Si stridiga, augstpratiga un amorala uzvediba vinai atnesa lielus panakumus ar rupjajam dveselem, kas piepildija sadu maju zales. Viniem patika vinas nekaunigas un smiekligas pretenzijas uz ekskluzivitati. Personigi es redzeju vinas meginajumus iemiesot nepieklajibu ka sava veida maksliniecisku apsestibu. Kas attiecas uz Lautreku, vins bija nesabiedrisks, vienmer sedeja viens, daudz dzera, bet redzeja, saprata, juta visu, kas notiek apkart. Tad vins bija maz pazistams un pieversa uzmanibu tikai tiem, kas dzirdeja par vina neglitumu. Par godu amerikaniem bija tas, ka vini pirmie noverteja Lautreka geniju un saka pirkt vina darbus. Velak notika vina gleznu izstade, un viens verigs Volstritas finansists teica: «Man skiet, ka vina gleznas manas majas nav ipasi noderigas, Fanija. Vina sieviesu grimases ir sapes, un pasi darbi dves cildenas skumjas. «Bet makslinieks ir rupjs, vins glezno izskidusas sievietes,» vinam iebilda jauns kompanjons salmu cepure. «Cik ilgi jus esat kluvis vienaldzigs pret ciesanas dveseli, kuru liktenis ir atnemis? Ja, maniere ir nepieklajiga, bet tas pamatojums slepjas makslinieka genialitate. Citi makslinieki redz savu merki pacelt savu talantu tajos augstumos, no kuriem tas bus redzams visiem, bet Lautrekam nav vajadziga slava, vins nedoma par nemirstibu, nejut bailes no Dieva dizenuma, vins godigi glezno to, ko vins jutas. Vina sirds, simts bultu caururbta, asino. Neaizmirstiet, ka radosums ir vienigais mierinajums lieliskiem cilvekiem, kuriem ir nosliece uz vientulibu. Tur ir vinu laime. Varbut velak jus vinu iemilesit, bet ne tapec, ka vins ir aristokrats, jus vienkarsi atklasiet, ka Lautreka dabiskais celums pieskir katrai vina gleznu detalai sarmu. Sis skaidrojums nemaz neattureja Faniju, un vina, pauzot naivu ticibu makslinieka genijam, ar entuziasmu sacija: «Tagad es vinu saprotu!» Es biju tur taja vakara, kad pie galda sedeja Velsas princis, toposais karalis Edvards VII. Ta bija smiekliga aina – La Goulue, ka parasti, spilgti izdomata, izcili vulgara, gerbusies bez gaumes, nemainigi saplestas zekes griezas deja, ne vienmer iekrit ritma, vina biezi uznemas brivibas, bet viss tiek piedots. vinai vina ir Mulenruzas zvaigzne, tapec vina zina, ka zale ir augstdzimis princis, un it ka nevilus dejas laika parcelas uz vina galdu, un, kad vina ir tuvu, vina uzmet palaidnibu. dedzinoss skatiens uz vinu, kas ar gaismu varetu izgaismot tumsako pagrabu, un kliedz: «Hei, geli, sampanietis tev!» Nemot vera, ka vardi ir adreseti anglu princim, tas ir diezgan izaicinoss zests. Bet La Goulue ir lieliska, iespaidiga un var atlauties uzdriksteties ar visu savas piekersanas krasnumu. Vina biezi nokluva skandalozas zinas. Es redzeju, ka princis bija patikami atbrunots no vinas nekitribas. Nakamaja diena vakarinas vins loti eleganti teica vienam baronam: «Gribetu velreiz redzet La Guliju, un tur jau mani aicina divaina Mulenruza. Si sieviete ir nekitra, vairak neka ir pienemami. Bet tiesi tas ir ta sarms. ” Kadu dienu kads zurnalists, kura viduvejs prats vinu uzskatija par parak izskidusu, sasutinaja La Guliju ar savu parmetumu. Vina atri atrada izcilus vardus, lai atbildetu: «Kads jautajums?!» Sasoditi visi sie aviznieki! Es varu izdarit visu. Es esmu kurls saprata balsij, es to sanemu no savas mates. Par savu tevu es nezinu, ko teikt. Vins bija cusku burvejs. Un vispar es esmu briniskigs nakts zieds – bet lai nu ka! «Es esmu briniskigs Dieva Kunga radijums.»

Belcebuls apklusa, noskumis. Pec minutes vins paskatijas uz Saru, pamaja ar galvu un teica:

– Laiks, laiks!.. Visas labas lietas ir pagatne.

«Es nespeju noticet, ka jus redzejat pasu Tuluzu Lotreku!»

«Es vinu ne tikai redzeju, bet ari dzeru kopa ar vinu.» Es nopirku Valentino zimejumu no Lautrec, tas tika darits uz sanguine salvetes.

– Vai esat redzejusi Hjustonas spozo filmu «Mulenruza?»

– Joprojam butu! Tas ir mana sedevru kolekcija. Man ir vislielakais prieks skatities so filmu un ieelpot Parizes gaisu sajos gados. Holivuda ir radijusi daudzus sedevrus, bet magija atrodama tikai atseviskas filmas.

– Kasablanka ir magija! Un Maltas piekuna.

– Ari «Irnieks» r. Dzons Brams. «Muskusa roze» r. Gr. Ratovs, «Lapsu princis» dz. Henrijs Kings, Elizabetes un Eseksas privata dzive b. M. Kertiss, Dzona Hjustona «Asfalta dzungli», «Septinu frontonu nams» b. Dzo Mai un citi.

Перейти на страницу:

Похожие книги