Viņi atvēra durvis

«Liecies mierā!» Koļins pats sevi norāja. «Viss ir pareizi. Vainīgs esi tu un neviens cits. Viscaur vainīgs. No sākuma līdz galam. Un \sisa tava taisnošanās ir meli.

Tev uzticēja vadīt ekspedīciju… Tā droši vien bija kļūda, jo, iekams doties dziļajā mīnusā, vajadzēja izprast to mīnusu un plusu, to pagātni un nākotni, kas vienmēr ir kopā ar mums.»

Lūk, piemēram, dzīvo sirmgalvji, un viņos ir mūsu pagātne, jo viņi dzīvoja arī tad, kad mēs vēl nebijām piedzimuši. Bet viņos ir arī nākotne, jo kādreiz mēs sasniegsim viņu vecumu un zināmā mērā pārņemsim viņu domāšanas un darbības veidu. Tai pašā laikā mums līdzās dzīvo jaunieši. Arī viņos ir nākotne, jo viņi turpinās mūsu darbu, kad mēs to vairs nespēsim. Tāpat viņos ir pagātne, jo kādreiz mēs raudzījāmies pasaulē tādām acīm, kādām šodien lūkojas viņi.

Jā, tas viss ir mums blakus… Cik daudz gan varētu iemācīties no Arves, cik daudz nojaust, rūpīgi analizējot Jurkas rīcību. Bet tu, vai esi ieklausījies, vai esi mēģinām, jis ielūkoties cilvēku sirdīs, izprast viņu domas? Nē, tu neesi to darījis. Un te nu ir tava akluma sekas!

Tikai tagad pa īstam kļūst skaidrs, cik ļoti nepieciešams tev, Koļin, dehronizēties. Jo nekad, pat gadījumā, ja izdotos glābt visu ekspedīciju, nekad tu vairs nevarēsi skatīties cilvēkiem acīs.Tātad — nav ko kavēties. Uz pēdējo startu! Vai dzirdi? Ātrāk krūmos! Sauc palīgā! Un pēc iespējas dabiskāk …

Bet ir nu gan senči! Pārmācīja tevi kā bērnu. Uz šī ekrāna parādīja, ko īsti tu esi vērts …

Hronofiziķis lēni pašūpoja galvu.

Kā senči varēja pārraidīt kaut ko no dziļā mīnusa? To taču neprot pat Koļina laikabiedri! Bet kāpēc senči? Varbūt…

Koļins vēlreiz pārlaida skatienu kupola iekārtai. Jā, tā neapšaubāmi bija viņam sveša tehnika.

Protams, trešais nav nekāds sencis. Kā tas nebija viņam ienācis prātā jau agrāk! Trešais ieradies no'pluslaika. No nākotnes. Un, liekas, no pietiekami tālas. Tātad…

Tātad no viņa ir atkarīgs glābiņš. Viņš var izglābt gan tevi, gan pārējos ekspedīcijas dalībniekus. Vai citādi viņš maz būtu ieradies?

Koļins strauji piecēlās. Ugunskurs, kas šķita esam tepat, aiz caurspīdīgā kupola, piepeši palēcās atpakaļ, un to aizsedza priežu siena. Šajā mirklī Koļinam šķita, ka trešais paskatījies uz viņu (Redzēt caur biezokni? Neticami! Lai gan … Kas zina, ko šie pēcteči spēj…) un viņa acīs pazibējusi ugunskura liesmu atblāzma. Bet kupola sienas jau bija kļuvušas necaurspīdīgas un, tāpat kā pirmīt, pašķīrās Koļina priekšā.

Asie zari šaustīja seju, tomēr Koļins stūrgalvīgi lauzās uz priekšu. No biezokņa hronofiziķis izjoņoja tikpat strauji, kā hronokārs iznirst no infralaika. Gaisa strāvas sašūpo- tās liesmas draudzīgi pamāja viņam un atkal šāvās augšup pret debesīm.

Koļins apstājās iepretim trešajam un paskatījās viņam acīs. Tās tiešām dzirkstīja ugunīgā spožumā, bet tā nebija ugunskura liesmu atblāzma… Divi cilvēki uzlūkoja viens otru, un Koļins juta, ka vētra viņa dvēselē pierimst.

— Esmu sapratis, kas jūs esat, — viņš lēni teica.

— Tas nav galvenais. Daudz svarīgāk jums bija saprast, kas esat jūs pats.

— Es biju jūsu mašīnā.

— Zinu. — Trešais pasmaidīja, bet šis smaids nebija

aizvainojošs. — Tā tam arī vajadzēja būt. Tagad jūs par sevi zināt daudz vairāk. Un nu, var teikt, esam satikušies pa īstam. Sēstieties pie uguns. Kas var būt jaukāks par tādu tikšanos?

— Vai jūs esat nācis mums palīdzēt?

— Vispār pēctečiem savi senči nav jāglābj, — trešais domīgi ierunājās. — Drīzāk otrādi! Katrā ziņā līdz šim vienmēr tā ir bijis…

— Tātad — nē, — Koļins nopūtās. — Žēl. Es labprāt aprunātos ar jums. Bet… man vairs nav laika.

— Kur jūs steidzaties?

— Jādodas ceļā. — Koļins pamāja uz hronokāra pusi.

— Mēs te saremontējām mašīnu, — sencis paskaidroja un pēc brītiņa piebilda: — Cerams, izturēs.

— Bet jūs, — trešais atkal pievērsās Koļinam, — jūs taču zināt, ka hronokārs neizturēs!

— Jā, zinu, — hronofiziķis atcirta. — Bet pastāv noteikumi. Un … kas gan cits man vēl atliek?

— Pasēdēt kopā ar mums un aprunāties.

— To mēs varētu arī mašīnā…

— Dodoties glābt jūsu ekspedīciju? Bet es jau teicu… Arī mums ir savi noteikumi, un darīt to, ko jūs piedāvājat, man nav tiesību.

— Ekspedīciju, — Koļins salti piezīmēja, — izglābs arī bez jums. Es gribēju lūgt ko citu. Nogādājiet ekspedīcijas materiālus mūsu laikmetā.

Trešais skumji pakratīja galvu.

— Negribat? Tad nogādājiet tos kaut vai mūsējiem, dziļajā mīnusā.

— Diemžēl arī to es nevaru. Bet sakiet — no kurienes jums tāda pārliecība, ka jūsu draugi tiks glābti?

— Viņus izglābs Sizovs. Jā, vai pie reizes nevarētu paskatīties, kur viņš patlaban atrodas? Tad es daudz mierīgāk …

Koļins apklusa, jo sarunu biedra sejas izteiksme bija nepārprotama.

— Jūs pareizi sapratāt, — trešais sacīja. — Sizovs nepaspēs.

— Nepaspēs? Nepaspēs… — Koļins nomurmināja. — Tātad… Es pat nevaru mierīgi aiziet? Ko tad es varu? Cilvēki… ekspedīcijas rezultāti iet bojā … Bet jūs te

mierīgi sēžat! Jums neesot tiesību? Labi, man tādas ir! Es paņemšu jūsu mašīnu …