Viņpus durvīm

Pasažieru miera dēļ Ustjugs zināmā mērā atkāpās no sava pienākuma. Kas bija kapteinim jādara vispirms tādā situācijā, kādā viņi bija nokļuvuši? Jāpārbauda līdztelpas bateriju stāvoklis, jāredz, vai ir iespējams tās atjaunot, vai arī iekārta bezcerīgi izgājusi no ierindas, un atkarībā no tā jāregulē sava uzvedība. Bet kapteinis -to nedarīja. Bojātās baterijas viņš redzēja tikai vienu reizi tūlīt pēc avārijas kopā ar Rudiku. Toreiz tur viss bija nokaitēts, nācās aprobežoties ar apskati no attāluma. Un tagad, lai gan baterijas jau sen bija atdzisušas, viņš nesteidzās vizīti atkārtot. Pārāk daudz kas liecināja, ka baterijas ir neglābjami gājušas bojā, bet, ja kapteinis to būtu zinājis pilnīgi droši, viņš nevarētu noslēpumu paturēt pie sevis — kapteinis Ustjugs bija vājš aktieris, viņa domas bija rakstītas sejā, pasažieri uzreiz nojaustu, ka nav labi, un, kas zina, kā viņi uzvestos. Kapteinis negribēja riskēt un vispārējas labklājības dēļ uzskatīja par labāku palikt nosacītā neziņā un pat nesteidzināja Rudiku apskatīt pamatīgāk.

Likās — arī pats Rudiks negribēja steigties. Strādājot ar sintezatoru, viņš kārtīgi apkalpoja pasažierus, bet tie izdomāja arvien jaunus un jaunus pasūtījumus un atrada tajā pat kaut kādu baudu, it kā viņiem gribētos praksē izmēģināt kuģa visvarenību. Pašlaik bija vajadzīgas gleznas. Lai kā Rudiks prātoja, kopā ar Lugovoju viņam izdevās izspiest no «Sigmas» tikai kaut ko līdzīgu ornamentam — no līknēm veidotas abstraktas figūras. Bet pasažieri un jo vairāk ekipāža priecājās arī par to.

Jā, kapteinis bija slikts aktieris. Un toreizējais aizvainojums, ka Zoja viņu nebija atbalstījusi tajā pirmajā brīdī, bija tik skaidri nolasāms viņa sejā, ka to visi redzēja. Zoja sevī tikai smaidīja: nekas, lai tas būtu pirmais mazais strīds. Viņš tomēr atgriezīsies: viņam vajadzīgs atbalsts. Pēc samierināšanās viņi kļūs vēl dārgāki viens otram. Tā vienmēr notiek. Pagaidīsim vēl dieniņu, vēl nedēļu… Reizēm cilvēks izrāda uzmanību, ir vērīgs un maigs, bet viņa acīs — tukšums; tad patiešām kļūst baigi. Bet pašlaik viņu jūtām nekas nopietns nedraudēja. Nē, nekas.

Pārplānojot telpas, nomainot interjerus, sarunājoties, atpūšoties un spēlējot spēles, pagāja dienas, nenesot nekā briesmīga, nekādu vilšanos, nevienu nelaimi, un kapteinim likās, ka šīs dienas viņš ir atņēmis kādam ienaidniekam.

*

Pa-pa-pa. Pa-pa-pa. Plauksta — bumba — grīda. Solis.

Šīs skaņas jaucās ar trokšņainu elpu un asiem kliedzieniem. Narevs, vadot bumbu, šķērsoja laukumu pa diagonāli. Apstājās. Lugovojs, pacēlis roku, gaidīja metienu, starp viņu un grozu neviena nebija. Narevs, acis piemiedzis, meta bumbu. Bet negaidīti izlēca Jeremejevs, pārtvēra un aizjoņoja uz pretējo grozu; bumba, plaukstas dzīta, skanīgi atsitās pret grīdu, lēkāja un uz mirkli bija it kā pielīmēta pie spēlētāja pirkstiem. Ceļā nostājās Zoja, bet bumba, gluži kā saprotot stāvokli, slīpi atlēca, vienlaikus Jeremejevs izdarīja sāņsoli, un, uz sekundes daļu sastindzis vienā līmenī ar vairogu, viņš ielika bumbu grozā un mīksti nolaidās uz grīdas.

Otrā komanda zaudēja. Narevs uzsāka jaunu uzbrukumu, bet Petrovs — tiesnesis iesvilpās. Zālē parādījās Vera, ar acīm sameklēja kapteini, izgāja laukumā, spēles gaita pārtrūka.

Kapteinis klausījās Verā, un viņa sejā parādījās interese un gandarījums.

—   Administrators ir spējīgs sarunāties, —* viņš skaļi paziņoja. — Viņš lūdz mani apciemot viņu.

Balsu šalkoņa, kas radās zālē, bija priecīga. Administrators atgriezies ierindā —■ tas nozīmēja pagriezienu uz labo pusi. Tādi cilvēki kā administrators nevar neatrast izeju no vissarežģītākajiem stāvokļiem. Ir uz ko cerēt!

—   Tikai pārāk viņu nenogurdiniet, — sacīja Zoja.

Narevs neziņā stāvēja, metot atsperīgo bumbu pret

grīdu un atkal to satverot. Vai bija vērts turpināt spēli? Komanda tik un tā palika mazākumā. Bet tad, pa ceļam izģērbdamies, ieskrēja inženieris Rudiks. Pacēlis roku, viņš iznāca laukumā, Petrovs iesvilpās, spēle atsākās no jauna, taču risinājās tālāk ne tā, kā līdz šim, bet gan enerģiskāk, priecīgāk, ātrāk: administrators bija nācis pie samaņas.

Kapteinis steidzīgi ienira baseinā, lai noskalotu sviedrus. Ūdens maigi glāstīja viņa ādu — gaišzilā masa, paredzēta tikai tam, lai apskalotu cilvēku ķermeņus, it kā būtu aizmirsusi, ka ir stihiju radiniece.

*

Gailis, kam ar veiklu cirtienu nocirsta galva, neuzmanīgi izlaists no rokām, joņo, izpletis spārnus, visu ceļā nošķaidot asinīm, vairs nespēj iedomāties nākotni, bet vēl nav aizmirsis notikušā šausmas. Tā arī cilvēks, pēkšņi pazaudējis visu, kas bija viņa dzīves saturs, pirmajā mirklī nešausminās par nākotni, bet izjūt tikai tā zaudējumu, ko bija gaidījis un kam bija gatavojies. Savas dzīves nozīmīgākos notikumus cilvēks vispirms uztver emocionāli, prāts tai pašā laikā ķeras sīkumos, detaļās, tā tikai caur detaļām cilvēks var apjēgt galveno.

Tā tas bija noticis arī ar administratoru Karski.