Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Princis telepātiski saņēma skolotāja pavēli un centās to izpildīt, kaut gan viņa pirmā instinktīvā reakcija bija likt lietā tao-šu un mesties sevi aizstāvēt. Ja izdotos piespiest roku aiz tīģera ausīm, viņš varētu dzīvnieku paralizēt; tomēr princis palika nekustīgi sēžam un cen­tās mierīgi elpot, lai dzīvnieks nesajustu baiļu smaku. Tīģeris lēnām tuvojās mūkiem. Par spīti draudošajām briesmām, jaunietis nevarēja vien beigt apbrīnot dzīv­nieka izcilo skaistumu. Viņa kažoks bija gaišā ziloņkau­la krāsā ar brūnām svītrām un acis zilas kā Himalaju ledāji. Tas bija pieaudzis tēviņš, milzīgs un spēcīgs lie­lisks eksemplārs.

Tensings un Dils Bahadūrs sakrustotām kājām sēdēja lotosa pozā, viņu rokas bija uzliktas uz ceļgaliem, un abi mūki skatījās uz tīģeri. Bija skaidrs ja dzīvnieks ir izsalcis, nav daudz iespēju viņu apturēt. Atlika vienīgi cerēt, ka zvērs ir paēdis, kaut gan nebija ticams, ka šai nomaļajā apgabalā būtu pieejams kāds medījums. Tensingam piemita neparastas psihiskās spējas, jo viņš bija tulku, kāda izcila senatnes lamas reinkarnācija. Viņš koncentrēja šīs spējas kā staru, lai ielauztos dzīv­nieka prātā.

Mūki juta sejā lielā zvēra elpu, siltu un dvakojošu gaisu, kas izplūda pa tīģera nāsīm. Atskanēja vēl viens šermuļus uzdzenošs rūciens. Tīģeris pienāca vīriem pavisam tuvu, un viņi sajuta zvēra aso ūsu pieskārienu. Vairākas mūžību garas sekundes lielais kaķis staigāja mūkiem apkārt, ošņāja viņus un bakstīja ar savu milzīgo ķepu, tomēr neuzbruka. Skolotājs un māceklis sēdēja pilnīgi nekustīgi, atvērti labvēlībai un līdzjūtībai. Tīģeris abos nemanīja nedz bailes, nedz agresiju, tikai empātiju, un, apmierinājis savu ziņkārību, aizsoļoja prom ar tādu pašu cienību, kā bija ieradies.

-   Nu redzi, Dil Bahadūr, reizēm miers tīri labi noder… tāds bija vienīgais lamas komentārs. Princis nespēja skolotājam atbildēt, jo balss vēl bija iesprūdusi krūtīs.

Par spīti negaidītajam apciemojumam, ceļabiedri no­lēma pārlaist nakti Centhandzonga klosterī, tomēr pie­sardzības labad apgūlās līdzās ugunskuram un pa rokai novietoja vairākus šķēpus, ko bija atraduši starp tao-šu mūku ieročiem. Tīģeris vairs neatgriezās, bet, nākamajā rītā atkal dodoties ceļā, mūki mirdzošajā sniegā redzēja dzīvnieka milzīgo pēdu nospiedumus un no tālienes dzirdēja rūcienu atbalsis kalnu virsotnēs.

Dažas dienas vēlāk Tensings pēkšņi priecīgi iesau­cās un norādīja uz spraugu starp divām stāvām kalna nogāzēm. Tās bija divas melnas klinšu sienas, kuras miljoniem gadu bija pulējusi erozija un ledus. Mūki ļoti uzmanīgi iegāja kanjonā, jo vajadzēja pārvietoties pa atsevišķiem klintsbluķiem, starp kuriem bija dziļas bedres. Iekams spert kāju, ar nūju bija jāpārliecinās par pamatnes noturību.

Tansings kādā bedrē iemeta akmeni, un tā izrādījās tik dziļa, ka ceļabiedri pat nedzirdēja akmeni atsitamies pret dibenu. Virs galvas starp spīdīgajām klinšu sienām kā zilu lenti tik tikko varēja saskatīt debesis. Piepeši viņi izdzirda šaušalīgus vaidus.

-    Par laimi, mēs neticam spokiem un dēmoniem, vai ne? lama noteica.

-    Vai tiešām tā ir tikai mana iztēle, kas liek saklausīt šo baiso gaudošanu? jauneklis pajautāja, un viņam no šausmām uzmetās zosāda.

-    Varbūt tas ir vējš, kas te skrien gluži kā gaiss caur trompeti.

Ceļabiedri bija nogājuši jau labu gabalu, kad viņus pārsteidza puvušu olu smaka.

-    Sērs, skolotājs paskaidroja.

-    Es nevaru paelpot, sacīja Dils Bahadūrs un aizse­dza ar rokām degunu.

-    Varbūt vajadzētu iedomāties, ka tas ir kāds smaržūdens, Tensings ierosināja.

-     No visiem aromātiem pats saldākais ir tikums, jauneklis smaidot citēja.

-    Tad iedomājies, ka šis saldais smaržūdens ir tikums, arī lama pasmaidīja.

Eja bija apmēram kilometru gara, tomēr mūkiem bija nepieciešamas divas stundas, lai to šķērsotu. Dažviet tā bija tik šaura, ka viņiem, retinātā gaisa nogurdinātiem, nācās izlocīties starp klintīm, tomēr abi mūki nevilci­nājās, jo svētceļnieks bija skaidri norādījis, ka tālāk būs izeja. Viņi redzēja klintīs izkaltus dobumus, kur baloja galvaskausi, un kaudzēm lielu kaulu, kas reiz šķita pie­derējuši cilvēciskām būtnēm.

-    Tā droši vien ir sniega cilvēku kapsēta, Dils Baha­dūrs noteica.

Mitra un silta gaisa vēsma vēstīja, ka kanjona izeja ir klāt. Tensings izgāja pirmais, un viņam pa pēdām sekoja māceklis. Ainava, ko Dils Bahadūrs ieraudzīja, līdzinājās skatam no citas planētas. Ja ķermenis nebūtu tik noguris un kuņģi nekairinātu sēra smaka, viņš droši vien domātu, ka devies astrālā ceļojumā.

-    Te nu tā ir Sniega cilvēku ieleja, lama sacīja.