Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Viņa jau bija gandrīz sasniegusi pretējo krastu, kad, pakāpeniski sašaurinoties, eja izbeidzās pie stāvas sienas. Klints iedobums nesnie­dzās visā upes platumā; meitenei bija jāgriežas atpakaļ. Aizgājusi līdz vietai, no kuras bija sākusi, viņa paskatījās uz straumi, kas gāzās pāri malai, un papurināja galvu. Cita ceļa nebija.

Meitene iebrida upē; ūdens bija auksts, un straumes - spēcīgas. Meitene aizpeldēja līdz upes vidum un ļāva, lai ūdens plūsma nes viņu garām ūdenskritumam, un pēc tam pagriezās atpakaļ uz jau platākās ūdenstilpes krastu. Peldēšana viņu nogurdināja, taču nu viņa bija tīrāka, ja neņēma vērā savēlušos un sapinkājušos matus. Atspirgusi viņa atkal turpināja soļot, tomēr tas nebija ilgi.

Diena bija vēlajam pavasara laikam neparasti karsta, un, kad kokus un pamežu nomainīja atklāta stepe, spožā saule patīkami sildīja. Bet, kad ugunīgā bumba pacēlās augstāk, tās dedzinošie stari atņēma meitenei savu tiesu viņas trūcīgo spēka rezervju. Pēcpusdienā viņa jau gāja streipuļodama pa šauro smilšu strēmeli starp upi un stāvo klinti. Vizuļojošais ūdens atstaroja spilgto sauli, kamēr gandrīz bal­tais smilšakmens novirzīja gaismu un karstumu lejup, vēl vairāk pastiprinot intensīvo spožumu.

Otrpus upei un priekšā līdz pat horizontam mazas baltas, dzelte­nas un purpurkrāsas puķītes saplūda ar tikko izaugušu spilgti zaļu jaunas dzīvības pilnu zālīti. Taču meitene neredzēja stepju pavasara gaistošo skaistumu. Nespēka un izsalkuma dēļ viņai sākās murgi. Rādījās halucinācijas.

- Es teicu, ka būšu uzmanīga, māt. Es tikai mazliet izpeldējos, bet uz kurieni tu aizgāji? - viņa murmināja. - Māt, kad mēs ēdīsim? Es gribu ēst, un ir tik karsts. Kāpēc tu nenāci, kad es tevi saucu? Es saucu un saucu, bet tu nenāci. Kur tu biji? Māt? Māt! Tu nedrīksti atkal aiz­iet! Paliec te! Māt, pagaidi mani! Neatstāj mani!

Vīzijai izzūdot, viņa metās skriet tās virzienā, turoties klints pa­kājē, taču klints pamazām atvirzījās no krasta, aizvedot meiteni pro­jām no upes. Viņa pazaudēja savu ceļvedi. Meitenei akli turpinot

skriet, tās kājas īkšķis aizķērās aiz akmens, un viņa smagi pakrita. Tas viņu atsvieda realitātē - gandrīz. Meitene sēdēja, berzējot kājas īkšķi un cenšoties sakopot domas.

Nelīdzenais smilšakmens bija nosēts ar tumšiem alu caurumiem kā baku rētām un tīklots ar šaurām plaisām un spraugām. Izplešanās un saraušanās, ko izraisīja straujās kaltējošā karstuma un aukstuma, kas noslīdēja zem nulles grādiem, svārstības, bija sarētojušas gludo klinti. Bērns ielūkojās nelielā caurumā nedaudz virs zemes sienā sev blakus, taču mazā aliņa neatstāja uz viņu lielu iespaidu.

Daudz iespaidīgāks bija sumbru ganāmpulks, kas ganījās jaunajā, sulīgajā zālē starp klinti un upi. Akli steidzoties pakaļ mirāžai, mei­tene nebija ievērojusi lielos, sarkanbrūnos dzīvniekus sešu pēdu augstumā ar milzīgiem, izliektiem ragiem. Kad viņa tos ieraudzīja, pēkšņas bailes apskaidroja tās prātu. Meitene atkāpās tuvāk klints sienai, nenovēršot skatienu no druknā buļļa, kas bija pārstājis plūkt zāli un vēroja viņu, tad pagriezās un sāka skriet.

Bērns pameta skatienu pāri plecam atpakaļ un, apstājies uz takas, īsu brīdi aizturēja elpu. Ganāmpulkam lavījās klāt milzīga lauvene, divtik liela kā jebkurš plēsoņa, kas būtu sastopams savannā tālu dien­vidos daudz vēlākos laikos. Meitene apslāpēja kliedzienu, redzot, kā briesmīgais kaķis atspērienā metas virsū savvaļas vērsim.

Atņirgusi mežonīgus zobus, milzīgā lauvene nogāza masīvo sum­bru zemē. Pārbiedētā vērša baurošana pārtrūka, kad, nokraukšķot varenajiem žokļiem, milzīgais plēsējs izrāva tā rīkli. Asinis apšļāca četrkājainā mednieka purnu un notraipīja tā dzeltenbrūno spalvu sārtā krāsā. Sumbra kājas vēl krampjaini raustījās, kad lauvene pār­plēsa tā vēderu un izrāva krietnu gabalu siltas, sarkanas gaļas.

Stindzinošas šausmas sagrāba meiteni. Mežonīgās bailēs viņa me­tās skriet, otra lielā lauvas skatiena pavadīta. Bērns bija iemaldījies alu lauvu teritorijā. Parasti lielie kaķi ignorētu tik sīku radījumu kā piecgadīgs cilvēkbērns un labāk izvēlētos par upuri kādu robustu sumbru, vidusmēra bizoni vai milzu briedi, lai apmierinātu lepna, izsalkuša lauvas vajadzības. Taču skrejošais bērns bija pienācis pārāk tuvu alai, kurā atradās pāris tikko dzimušu ņaudošu mazuļu.

Atstāts sargāt mazuļus, kamēr lauvene medīja, pinkaini krēpotais lauva brīdinoši ierēcās. Meitene pasita galvu augšup un noelsās, ieraudzījusi milzīgo zvēru, pieplakušu pie klints dzegas un gatavu lēcienam. Viņa spalgi iekliedzās, mēģinot apstāties, slīdēja, krita un noskrambāja kāju slīdošajā granti pie sienas, tad centās pagriezties .itpakaļ. Vēl lielāku baiļu dzīta, meitene metās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija skrējusi šurp.

Alu lauva lēca ar nevērīgu vieglumu, pārliecināts par savām spējām noķert mazo svešinieci, kas bija uzdrošinājusies neievērot mazuļu alas neaizskaramību. Viņš nesteidzās - salīdzinājumā ar viņa līgano ātrumu meitene kustējās lēnām -, un viņam bija īstais noskaņojums, lai spēlētu kaķi un peli.