Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila ievilka elpu, iztaisnoja plecus un izslēja zodu. Varbūt šis vīrietis nespēj paciest atrasties viņai blakus, bet viņa tam nerādīs, cik ļoti tas sāp. Driz jau viņa šeit vairs nebūs. Jaunā sieviete sāka kāpt lejā pa ta­ciņu, nesdama abas irbes, groziņu ar olām un lielu vīstokli, ietītu ādā un apsietu ar aukliņu.

-    Ļauj man tev palīdzēt kaut ko panest, - Jondalars piedāvājās, steig­damies viņai pakaļ. Eila apstājās tikai tik ilgi, lai iedotu viņam groziņu ar olām.

-    Vispirms jāķeras pie irbēm, - viņa sacīja, nolikdama vīstokli krast­malā. Tas bija vienkāršs apgalvojums, bet Jondalaram radās iespaids, ka sieviete gaida viņa piekrišanu vai vismaz apstiprinājumu. Arī viņš sekoja pa pēdām, jo nebija tālu atpalicis. Par spīti neatkarībā pavadī­tajiem gadiem, Eilas uzvedībā joprojām dominēja klana ieradumi. Viņa nebija radusi darīt kaut ko citu, ja vīrietis bija devis pavēli vai lūdzis izdarīt kaut ko sev vēlamu.

-    Protams, ķeries tik klāt! Man ir jāpaņem savi rīki, pirms sāku ap­strādāt kramu, - Jondalars piebilda.

Eila aiznesa prāvos putnus aiz klints sienas, uz to vietu, kur jau agrāk bija izrakuši bedri un izlikusi to ar akmeņiem. Bedres dibenā uguns bija izdzisusi, bet akmeņi čūkstēja, kad sieviete tiem uzšļakstīja ūdens lāses. Eila bija pārmeklējusi ieleju krustām šķērsām, lai atrastu pareizos garšaugus un zaļumus, un atnesusi tos pie akmens pavarda. Viņa bija savākusi māllēpes, jo to lapas piedeva mazliet sāļu piegaršu; nātres, balandas un atspirdzinošās savvaļas skābenes - tie visi bija Ei­las savāktie zaļumi; savvaļas sīpoli, ķiploki, baziliks un salvija kalpoja par garšaugiem. Arī dūmi dos savu aromātu, un koka pelni - nelielu sāļu piegaršu.

Eila piebāza putnus ar viņu pašu olām, kuras ietina zaļumos: trīs olas - vienā putnā un četras - otrā. Viņa agrāk allaž bija ietinusi putnus vī­nogulāju lapās, pirms lika tos cepties bedrē, bet vīnkoki ielejā neauga. Viņa atcerējās, ka zivis dažkārt cepa, ietītas svaigā sienā, un nolēma, ka tas derēs arī putniem. Pēc tam kad irbes bija ieliktas bedres dibenā, viņa tām pa virsu sameta vēl zāli, tad akmeņus un apklāja ar dubļiem.

Jondalars bija sev priekšā izklājis veselu rindu ar raga, kaula un ak­mens krama apstrādes rīkiem, dažus no tiem Eila pazina. Tomēr citi bija pilnīgi neredzēti. Arī jaunā sieviete attaisīja savu vīstokli un izkārtoja pa rokai savus darbarīkus, tad apsēdās un apklāja klēpi ar ādas gabalu. Tā bija laba aizsardzība; no krama varēja atlēkt ļoti asas skaidas. Eila paskatījās uz Jondalaru. Viņš ar lielu interesi aplūkoja jaunās sievietes priekšā izklātos kaula un akmens darbarīkus.

Vīrietis pabīdīja viņai tuvāk pāris krama sagatavju. Eila pamanīja, ka divas plāksnītes atrodas tuvāk, un atcerējās Drūga vārdus: laba meistara prasme sākas ar pareizo izvēli. Viņa gribēja izvēlēties akmeni ar smalku faktūru, pārskatīja visu piedāvājumu un izvēlējās pašu mazāko gabalu. Neapzināti atbalstīdams sievietes izvēli, Jondalars pamāja ar galvu.

Viņa atcerējās bērnu, kas bija izrādījis interesi par darbarīku izga­tavošanu, pirms vēl sācis staigāt. - Vai tu vienmēr zināji, ka būsi dar­barīku meistars? - Eila pajautāja.

-     Kādu laiku domāju, ka būšu gravieris, varbūt pat kalpošu Mātei vai strādāšu ar tiem, kas Viņai kalpo. - Vīrieša vaibstos iegūla sāpīga un mokoši ilgpilna izteiksme. - Tad mani aizsūtīja dzīvot pie Dalanara un tā vietā apmācīja par akmens darbarīku meistaru. Tā bija laba iz­vēle - man tas patika, un izrādījās, ka pat bija uz to talants. Es nekad nebūtu kļuvis par izcilu gravieri.

-     Kas ir gravieris, Jondalar?

-     Nu kā tad! Tieši tas šeit pietrūkst! - Eila salēcās no pārsteiguma pilna izbīļa. - Te nav ne kokgriezumu, ne gleznu, ne kreļļu rotu, ne citu greznumlietu. Pat ne krāsu.

-     Es nesaprotu…

-     Piedod, Eila. Bet kā tu zini, par ko es runāju? Gravieris taisa no akmens zvēru figūriņas.

Eila sarauca pieri. - Kā gan no akmens var izgatavot dzīvnieku? Dzīvnieks ir asinis un miesa, tas dzīvo un elpo.

-     Es jau nebiju domājis īstu dzīvnieku, bet gan tā tēlu, līdzinieku. Gravieris no akmens rada dzīvnieka līdziniekus - liek akmenim izskatī­ties pēc dzīvnieka. Daži gravieri rada arī Lielās Zemes Mātes figūriņas, ja viņi savās vīzijās ierauga Mātes tēlu.

-     Līdziniekus? No akmens?

-    Arī no citām lietām: mamutu ilkņiem, kauliem, koka, ragiem. Esmu dzirdējis, ka daži ļaudis pat veido tēlus no māliem. Starp citu, man nācies redzēt arī tīri labus sniega figūru līdziniekus.

Eila šūpoja galvu, cenzdamās to saprast, līdz Jondalars pieminēja sniegu. Tad viņa atcerējās, kā vienā ziemas dienā bija sanesusi bļodiņas ar sniegu pie alas ieejas. Vai tad viņa pati vienu brīdi nebija saskatījusi sniega kaudzes līdzību ar Bruņu?

- Līdziniekus no sniega? Jā, - sieviete pamāja. - Šķiet, ka to es sa­protu.