Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-            Tev bija vajadzīgi piedzīvojumi; tavuprāt, tieši tādēļ visi dodoties Ceļojumā.

-            Paldies tev, - Tonolans attrauca, pieskardamies rokā iedurtajai brū­cei un paskatīdamies uz asinīm notrieptajiem pirkstiem. - Tieši to es tagad visvairāk gribēju dzirdēt.

Tas, kurš izskatījās pēc bara vadoņa, izkliedza vēl pāris vārdu, un abi brāļi tika uzrauti kājās. Tonolanam, kas stāvēja vienā gurnautā, tika uz­mests paviršs skatiens, bet Jondalars tika pārmeklēts, un viņam atņēma nazi ar kaula spalu. Vīrietis pasniedzās pēc maisiņa, kas lielajam brālim bija piestiprināts pie jostas, bet Jondalars to satvēra pirmais. Nākamajā brīdī viņš sajuta asas sāpes pakausī un nokrita gar zemi.

Uz īsu brīdi viņš zaudēja samaņu, bet, galvai noskaidrojoties, Jonda­lars atskārta, ka guļ izstiepies uz zemes, skatīdamies Tonolana uztrauk­tajās pelēkajās acīs; rokas ar auklām bija sasietas aiz muguras.

-    Jondalar, tu jau biji tas, kas to pateica.

-     Ko tad es tādu pateicu?

-     Šiem vīriem nav noskaņojuma klausīties iebildumos.

-             Paldies tev! - Jondalars saviebās, pēkšņi sajuzdams galvassāpes. - Tieši to es tagad vēlējos dzirdēt.

-     Kā tu domā, ko viņi ar mums darīs?

-            Mēs vēl esam atstāti dzīvi. Ja viņi būtu grasījušies mūs nogalināt, tad jau būtu to izdarījuši, vai ne?

-    Varbūt viņi mūs atstājuši dzīvus kādam īpašam mērķim?

Abi vīrieši gulēja uz zemes, klausīdamies balsīs un vērodami, kā sveši vīri pārvietojas pa viņu apmetni. Sajūtot ēdiena smaržu, brāļu vēderi iekurkstējās. Kad saule jau bija nostājusies zenītā, svelme ra­dīja vēl vienu, daudz lielāku problēmu - slāpes. Pienākot pēcpusdienai,

Jondalars iesnaudās; negulētā nakts prasīja savu. Pēkšņi satrūcies, viņš pamodās no kliedzieniem un kņadas. Kāds bija ieradies.

Brāļi tika atkal uzrauti kājās un pārsteigumā noelsās, ieraudzījuši uz savu pusi nākam druknu vīrieti, kas nesa uz muguras izdēdējušu vecu sievu ar baltiem matiem. Virs nometās četrrāpus un ar acīmredzamu cieņu un godu palīdzēja sievietei nokāpt no cilvēka - zirga.

-    Lai kas viņa arī būtu, šī sieviete ir kāda ļoti svarīga persona, - Jon­dalars ieteicās. Spēcīgs sitiens pa ribām viņu apklusināja.

Atspiedusies uz mieta ar izgrebtu rokturi, vecā sieviete nāca uz viņu pusi. Acis nenovērsis, Jondalars skatījās un bija pārliecināts, ka nekad mūžā nav redzējis tik vecu cilvēku. Sieviete bija bērna augumā, no vecuma sarukusi; cauri baltajiem, plānajiem matiem spīdēja rozā āda. Viņas seja bija tik krunkaina, ka vairs nelīdzinājās cilvēka sejai, bet acis pilnīgi neiederējās kopējā tēlā. Tik vecam cilvēkam kā šī sieviete Jon­dalars bija gaidījis ieraudzīt blāvas, senilas acis. Bet sievietes acis bija spožas, tajās atspoguļojās gudrība un zaigoja varas apziņa. Jondalars bija sajūsmā par sīko sieviņu un nedaudz nobijies par sevi un Tonolanu. Ja tas nebūtu bijis tik svarīgi, viņa šeit noteikti nebūtu ieradusies.

Sieviete runāja vecišķi krekšķošā balsī, tomēr tā skanēja pārsteidzoši spēcīgi. Vadonis norādīja uz Jondalaru, un sieviete adresēja savu jau­tājumu tieši viņam.

-     Atvainojiet, bet es nesaprotu, - vecākais brālis atbildēja.

Sieviete jautāja vēlreiz, piesizdama pie krūtīm ar tikpat mezglainu

roku kā viņas grubuļainais spieķis, un izrunāja vārdu, kas izklausījās pēc Haduma. Pēc tam ar mezgloto pirkstu norādīja uz Jondalaru.

-     Es esmu Jondalars no Zelandoni, - viņš atbildēja, cerēdams, ka ir pareizi sapratis.

Sieviete izslēja galvu, it kā būtu izdzirdējusi kādu pazīstamu skaņu. - Zel-an-don-i? - viņa lēnām atkārtoja.

Jondalars pamāja, nervozi aplaizīdams sausās, sasprēgājušās lūpas.

Vecā sieviete, kaut ko prātodama, uz viņu paskatījās un tad kaut ko pateica vadonim. Vadoņa atbilde bija strupa, viņa vēlreiz noskaldīja pavēli, tad pagrieza muguru un piegāja pie ugunskura. Viens no vīrie­šiem, kas bija brāļus apsargājis, izvilka nazi. Jondalars paskatījās uz brāli un ieraudzīja viņa sejā atspoguļojamies tādas pašas emocijas kā savējā. Saņēmis sevi rokās, viņš nosūtīja klusu lūgumu Lielajai Zemes Mātei un aizvēra acis.

Sajutis, kā tiek pārgrieztas ap rokām sasietās virves, viņš ar milzīgu atvieglojumu atvēra acis. Tuvojās kāds vīrs, nesdams dzīvnieka pūslī ielietu ūdeni. Iedzēris veldzējošu malku, Jondalars pasniedza ūdeni Tonolanam, arī brāļa rokas jau bija atbrīvotas. Viņš atvēra muti, lai pateiktos, bet tad, atcerēdamies sāpošās ribas, nolēma labāk klusēt.

Apsargu pavadībā abus brāļus pieveda pie ugunskura. Sargu drau­dīgie pīķi atradās bīstami tuvu. Druknais virs, kas bija nesis veco sie­vieti, atvilka baļķi, uzklāja uz tā zvērādu, pēc tam, turēdams roku uz naža spala, nostājās malā. Vecā sieviete apsēdās uz baļķa, Jondalaram un Tonolanam lika apsēsties viņai priekšā. Abi brāļi uzmanījās, lai ne­veiktu nevienu lieku kustību, kas varētu tikt izskaidrota kā apdraudē­jums vecajai sievietei; viņiem nebija nekādu šaubu par savu likteni, ja kaut vienam no klātesošajiem vīriem rastos aizdomas, ka viņi cenšas nodarīt sievietei pāri.