Pēdējo reizi es rakstīju, kad mēs gatavojāmies atstāt indiāņu ciematu, kurp mūs bija aizvedusi «Esmeralda». Šoreiz man stāstījums jāsāk ar nepatīkamu vēsti, jo tai vakarā mums iznāca pirmā nopietnā personiskā saraušanās (mūžīgos profesoru ķīviņus es vispār nepieminu), kas tik tikko nebeidzās traģiski. Esmu jums jau stāstījis par mūsu jaukteni Gomesu, kas runā angliski,— viņš ir krietns strādnieks, nevairās ne no kāda darba, toties viņam piemīt liels netikums — ziņkārība, kas gan ir visai parasta jaukteņu īpašība. Pēdējā vakarā Gomess acīmredzot bija paslēpies netālu no būdas, kurā mēs apspriedām savus plānus, bet milzenis Sambo, uzticīgs kā suns un, tāpat kā visa viņa rase, ne acu galā neieredzēdams jaukteņus, sagrāba to un atvilka pie mums. Gomess izrāva nazi un droši vien būtu sadūris Sambo, taču nēģeris bija pietiekami spēcīgs, lai ar vienu roku atbruņotu uzbrucēju. Beigās abus krietni nostrostējām, likām, lai paspiež viens otram roku, tā ka atliek vienīgi cerēt, ka ar to arī šis starpgadījums beigsies. Toties abu augsti mācīto vīru naids aizvien vēl nepierimst. Celindžers, nenoliedzami, izturas nepārspējami izaicinoši, un Samerlijs pat nedomā pievaldīt savu aso mēli, tādējādi aizvien vairāk pasliktinādams attiecības. Vakar Celindžers sacīja, ka viņam netīkot staigāt pa Temzas krastmalu un noraudzīties upē, jo esot skumji skatīt sava mūža galapie- turu. Profesors, protams, ir pārliecināts, ka viņa atdusas vieta būs Vestminsteras abatijā. Samerlijs savukārt, nīgri smīnēdams, piemetināja, ka Milbenkas cietums, cik viņš zinot, sen jau esot nojaukts. Celindžers ir pārāk augstās domās par sevi, lai apvainotos par šādiem sīkumiem. Viņš tikai nosmīnēja bārdā un, kā ar mazu bērnu runādams, līdzcietīgi noteica: «Kā tad, kā tad!» Abi profesori patiešām ir kā bērni: viens izģindis un kašķīgs, otrs — miesās varens un valdonīgs,— un tomēr abu prāts izvirzījis tos pašās pirmajās zinātnieku rindās. Prāts, raksturs, dvēsele — tikai ar gadiem cilvēks pamazām sāk saprast, cik bieži tie neatbilst cits citam.
Par šīs nozīmīgās ekspedīcijas sākumu īstenībā var uzskatīt nākamo dienu. Izrādījās, ka visa mūsu mantība it viegli ir izvietojama abās laivās, un mēs sadalījāmies divās grupās, katrā pa seši cilvēki, turklāt, piesardzīgi būdami, profesorus vispārīgā miera labad iesēdinājām katru savā laivā. Es braucu kopā ar Celindžeru, kurš bija jūsmīgā noskaņojumā un ar katru vaibstu klusā svētlaimē izstaroja labvēlību. Taču biju jau pieredzējis arī mazliet citādu viņa garastāvokli, tāpēc nemaz nebrīnītos, ja pēkšņi no skaidrām debesīm nograndētu pērkons. Profesora klātbūtnē cilvēks nekad nevar justies mierīgs, tāpat kā viņa sabiedrībā nemūžam nav arī garlaicīgi, jo ik brīdi sirds nodreb bažās — kādā virzienā pavērsīsies viņa nevaldāmais temperaments.